GRAFS MONTE-KRISTO

Aleksandrs dima (tevs)

Kopoti raksti piecpadsmit sējumos

Astotais sējums un Devītais sējums

Изображение к книге GRAFS MONTE-KRISTO

GRĀFS MONTE - KRISTO
Pirmā grāmata

Изображение к книге GRAFS MONTE-KRISTO

.

PIRMĀ DAĻA

Изображение к книге GRAFS MONTE-KRISTOИзображение к книге GRAFS MONTE-KRISTO

.

I
Marseļā

I

1815. gada februāra 24. dienā, sargu namā „Notre-Dame de la garde" tika padots signāls par irīsmastu kuģa „Faraons" pienākšanu, kas alpeldējis no Smirnas, Triestas un Neapoles.

Pēc paraduma krasta locis jeb kuģa vedējs lūdaļ devās ārā no ostas, pabrauca garām Ifas pilij un piestāja pie kuģa starp Moržiona ragu un Rionas salu.

Tūdaļ ari Sv. Jāņa ostmala pildījās ar ziņkārīgajiem, jo kuģa pienākšana Marselā ir svarīgs notikums, it sevišķi vēl, kad pienāk tāds kuģis kā ,.Fara­ons", kurš uzbūvēts, uztakelēls, piekrauts ar precēm pašas Marseļas kuģu būvētavas senajā Fokejā un pieder vietējam kuģu īpašniekam jeb armatoram.

Tikmēr kuģis pienāca tuvāk; tas bija izbraucis cauri līcim starp Kalasarenas un Zarosa salām, kuras cēlušās no zemestrīces, tad bija apgājis apkāri Pompcjai un tuvojās, kā likās, tik lēni un skumīgi, ka ziņkārīgie krastmalā ar to instinktu, kas pareģo nelaimi, cits citam vaicāja, kāds ļaunums gan varētu būt nolicis kuģim.

Tomēr kuģniecības lietpratēji redzēja, ka ja arī gadījusies kāda liksta, lad lāču ne pašam kuģim, jo tas pienāca droši, izveicīgas rokas vadīts: enkurs tika izmests, viss kārtīgi sarīkots, un blakus locim, kas gatavojās ievesl „Faraonu" pa šauro Marseļas ostas ieeju, stāvēja jauns cilvēks ar uzmanīgu skatienu. Viņš ievēroja kairu kustību un skaļi atkārtoja katru bocmaņa pavēli.

Nenoteiktais nemiers, kas valdīja ļaužu pūlī, il sevišķi bija pārņēmis vienu no skatītājiem; viņš nespēja vairs ilgāk nociesties, iekāpa kādā no laiviņām un lika braukl prelim „Faraonam".

Kad jaunais kuģinieks bija ieraudzījis šo cilvēku piebraucam, viņš atstā- ja loci un ar cepuri rokās sagaidīja piebraucēju.

Jaunais kuģinieks bija gadus astoņpadsmit līdz divdesmit vecs jauneklis, liels augumā, kalsnējs, ar skaistām, melnām acīm un sprogainiem matiem; viss viņa stāvs dvesa mieru un noteiktību, kāda piemīt ļaudīm, kas para­duši no mazām dienām cīnīties ar briesmām.

— A, tas esat jūs, Dantes! iesaucās cilvēks laivā. Kas rr nolicis, un kādēļ šis skumīgais paskats uz kuģa?

— Liela nelaime, — atteica Danless, — liela nelaime, sevišķi man: Civila Vckijas [1] augstumos mēs zaudējām labo kapteini Leklēru.

— Bet kuģa krava? — jautāja kuģa īpašnieks.

— Krava ir laimīgi pienākusi, Moreļa kungs, un es ceru, jūs būsit šim ziņā pilnā mierā; bel mūsu nabaga kapteinis Leklērs…

— Kas ar viņu ir noticis? — jautāja kuģa īpašnieks, jau manāmi no­mierinājies, ka preču krava ir sveika un vesela. — Kas noticis ar labo kapteini?

— Viņš nomira.

— Vai jūrā iekrita?

— Nē, viņš nomira no nervu iekaisuma un beidzamā laikā briesmīgi cieta, — tad, pagriezdamies pret kuģa ļaudīm, viņš sauca:

— Ē! Katrs savā vietā! izmetiet enkuru!

Ļaudis izpildīja pavēli.

Jaunais cilvēks vienaldzīgi palūkojās uz kuģinieku rīkošanos un, redzē­dams, ka pavēle tiek kārtīgi izpildīta, atgriezās atpakaļ pie kuģa īpašnieka.

— Kā tad tas notika? — kuģa īpašnieks turpināja pārtraukto sarunu.

— Ak Dievs, gluži negaidot: pēc ilgas sarunas ar ostas priekšnieku Neapolē kapteinis Leklērs atstāja šo pilsētu, otrā dienā sasirga ar drudzi un pēc trim dienām bija jau miris…

Mēs sarīkojām parastās bēres, un kapteinis gul savā kuģa sedzenē ie­tīts, ar trīsdesmit sešas mārciņas smagām lielgabalu lodēm pie kājām un galvas nogremdēts Eldžilio salas tuvumā. Mēs atvedām viņa atraitnei viņa Goda Leģiona krustu un zobenu. Bēdīgs liktenis, — turpināja jauneklis, skumji pasmaidīdams, — bēdīgs liktenis: desmit gadus karot pret angļiem, lai pēdīgi nomirtu kā visi ļaudis — savā gultā.

— Ko nu darīt, Edmon, — atteica kuģa īpašnieks, kurš, kā likās, pali­ka arvien mierīgāks un priecīgāks, — mēs visi esam mirstīgi, un tā jau

pienākas, ka vecie dod vietu jaunajiem, citādi jau nebūtu virzīšanās uz priekšu; un tiklīdz jūs man apgalvojat, ka nu kuģa krava …

— Krava ir vislabākajā kārtībā, Moreļa kungs, es par to esmu atbildīgs. Šis ir cc|ojums, kurš atmetīs jums lielisku peļņu.

Tad jauneklis atkal uzsauca kuģa ļaudīm:

— Ievilkt buras! Uzlikt sēru krāsas!

Pavēli izpildīja ar tādu žiglumu kā uz karakuģa. Visas buras tika no­laistas, un kuģis gāja gandrīz vai nemanāmi, lēni uz priekšu.

— Tagad, ja jums patīk, uznācict uz kuģa, Moreļa kungs, — teica Dantess, redzēdams kuģa īpašnieka nepacietību. — Lūk, tur jūsu aģents Danglārs iznāk no kajītes un dos jums.visus paskaidrojumus, kādus vien jūs vēlaties. Man pašam jālūko, kā tiek nolaists enkurs un kā uzliek sēras.

Kuģa īpašnieks nelikās divreiz lūgties. Viņš saķēra kuģa virvju trepes, kuras viņam piemeta Dantess, un ar kuģinieka veiklību sāka rāpties augšā gar kuģa apaļajām malām. Dantess tikmēr atgriezās savā vietā, atstādams sarunas vešanu tam, kuru viņš sauca par Danglārū.

Danglārs bija divdesmit piecus divdesmit sešus gadus vecs, drūms cil­vēks, glaimīgs pret augstākiem, rupjš pret zemākiem, un neviens no matro­žiem un kuģa ļaudīm nevarēja viņu ieredzēt, kamēr Dantesu visi mīlēja; arī jau pašu Danglāra amatu — īpašnieka aģents — matroži ienīda.

— Vai jūs jau zināt par nelaimi, cienījamais Moreļa kungs? — vaicāja Danglārs.

— Jā, jā, nabaga kapteinis Leklērs! Viņš bija godavīrs!

— Un krietns jūrnieks, kurš vecs kļuvis starp debesīm un ūdeni, kāds tieši ir vajadzīgs, lai sargātu tik svarīgas un lielas firmas intereses, kāda ir Moreļa un dēla firma, — atteica Danglārs.

— Bet, — sacīja Morelis, ar acīm sekodams Dantesam, kurš meklēja pēc labas piestājamās vietas ostā, — bet man liekas, ka nav vajadzīgs būt tik vecam jūrniekam, kā jūs sakāt, Danglār, lai zinātu savu amatu, un, lūk, tur mūsu draugs Edmons izpilda savus pienākumus kā cilvēks, kuram nav jāprasa padoms citiem.

— Jā, — teica Danglārs, pamezdams naida pilnu skatienu uz Dantesa pusi, — viņš ir gan jauns un nešaubās par savām spējām. Tiklīdz nomira kapteinis, viņš tūdaļ sagrāba kuģa vadību savās rokās, ne ar vienu neapru­nādamies, un aizkavējās divas dienas Elbas salā, nebraukdams taisni šurp.

— Kuģa komandēšana, — teica Morelis, — bija viņa pienākums, jo viņš ir otrais kapteinis; bet kavēšanās uz Elbas salas ir kļūda, ja vien nebija jālabo kuģis.

— Kuģis ir tikpat vesels kā es. Viņam tikai gribējās pabūt uz ciet­zemes, tas ir viss iemesls.

— Dantes, — sauca Morelis, — panāciet šurp!

— Atvainojiet, — atbildēja Dantess, — pēc minūtes es atnākšu, — un viņš turpināja rīkot kuģa ļaudis.

— Jūs redzat, — teica Danglārs, — viņš jau pilnīgi jūtas kā kapteinis.

— Tiešām, viņš arī ir kapteinis.

— Jā, pateicoties jūsu un jūsu kompanjona parakstam.

— Kāpēc tad viņu arī neatstāt tanī vietā? Viņš ir jauns, bet pietiekami labs lietpratējs.

Danglāra seja apmācās.

— Atvainojiet, — teica Edmons, — tagad kuģis ir izmetis enkuru un es esmu gatavs jums pakalpot. Jūs mani saucāt?

— Es gribēju jautāt, — kāpēc jūs apstājāties Elbas salā?

— Lai izpildītu kapteiņa Leklēra pavēli, kurš pirms nāves nodeva man paketi, kas jānodod maršalam Bertrānam.

— Vai jūs, Edmon, viņu redzējāt?

— Ko?

— Maršalu.

— Redzēju.

Morelis palūkojās apkārt un paveda Dantesu nomaļus, kamēr Danglārs atkāpās.

— Vai ķeizars ir vesels? — Morelis jautāja ar manāmu interesi.

— Vesels, cik varēju noskārst.

— Tātad jūs viņu arī redzējāt?

— Viņš ienāca pie maršala, kad es tur biju.

— Tad jūs ar viņu runājāt? Ko viņš jums teica?

— Viņš izjautāja mani par kuģi, kad mēs došoties uz Marseļu, par ceļu, par kravu. Es domāju, ja kuģis būtu bijis bez kravas un es kuģa saimnieks, viņš būtu to no manis atpircis. Kad es atbildēju, ka esmu tikai leitnants un kuģis pieder Moreļa kungam, viņš teica: „A, es pazīstu More- ļu namu; tie ir kuģu īpašnieki no dzimtas dzimtā; kāds Morelis kalpoja ar mani vienā pulkā, kad mans garnizons stāvēja Valensijā."

— Tā ir taisnība! — iesaucās kuģa īpašnieks. — Tas ir Polikars More­lis, mans tēvocis, kurš tika par kapteini. Dantes, pasakiet manam tēvocim, ka ķeizars viņu piemin, un vecais gremza no prieka raudās kā bērns. Jūs ļoti labi darījāt, ka izpildījāt Leklēra pavēli un apstājāties Elbas salā, kaut gan jums varētu kaitēt, ja dabūtu zināt, ka jūs nodevāt paketi maršalam Bertrāmam un runājāt ar ķeizaru.

— Es jau nezināju, kas bija paketē, — atteica Dantess. — Bet tur, lūk, nāk muitas un karantēnas ierēdņi, atvainojiet!..

— Ejiet, ejiet, mīļais Dantes!

Kad Dantess aizgāja, Danglārs atkal tuvojās Morelim.

— Dantess ir pēc Leklēra pavēles piestājies pie Elbas, — teica Mo­relis.

— Jo labāk; nav jau patīkami redzēt biedru, kurš neizpildījis savu pie­nākumu. Bet jūs minējāt Leklēru — vai Dantess nodeva jums no viņa vēstuli?

— Nē. Vai tad viņam ir man domāta vēstule?

— Es domāju, ka Leklērs Dantesam bez paketes deva vēl vēstuli, — atbildēja Danglārs.

— Par kādu paketi jūs runājat?

— Par to, kuru Dantess nodeva Portoferrajo.

— Kā jūs zināt, ka viņam bija jānodod pakete Portoferrajo?

Danglārs nosarka.

— Es gāju gar kajītes durvīm, — viņš teica, — un redzēju, ka Leklērs Dantesam nodeva paketi un vēstuli. Bet, lūdzu, nesakiet par to nekā Dan­tesam!

Te arī atnāca Dantess atpakaļ, un Danglārs aizgāja.

— Nu, mīļais Dantes, jūs esat jau brīvs. Darīšanas aši pabeidzāt? — jautāja Morelis.

— Jā, es nodevu muitas ierēdņiem mūsu preču sarakstu un aizsūtīju kuģa papīrus ar kādu cilvēku līdzi ostas priekšniekam.

— Tagad jums šeit vairs nav ko darīt?

— Nē, viss kārtībā, — Dantess atbildēja, palūkodamies visapkārt.

— Tātad jūs varat ar mums nākt pusdienās? — aicināja Morelis.

— Lūdzu laipni atvainot; man vispirms jāapmeklē tēvs. Tomēr es jums esmu ļoti pateicīgs par godu, ko jūs man parādat.

— Taisnība, taisnība, mīļais Edmon. Es zinu, ka jūs esat labs dēls.

— Un… Vai viņš ir vesels — mans tēvs? — kaunīgi jautāja Dantess.

— Es domāju gan, kaut gan neesmu viņu redzējis.

— Jā, viņš pastāvīgi sēž savā istabā.

— Tas vismaz pierāda, ka viņam, jums promesot, nekā netrūka.

— Mans tēvs ir lepns, un, kaut arī viņam nekā nebūtu, viņš, izņemot Dievu, nekad un nevienam neko nelūgtu.

— Nu, pēc šā pirmā apciemojuma mēs ceram jūs vēl redzēt.

— Vēlreiz atvainojiet, bet man vēl priekšā kāds cits apciemojums, kurš manai sirdij nav mazāk dārgs.

— Ak, pareizi! Es aizmirsu, ka šeit Katalānās atrodas vēl kāda būtne, kas jūs gaida tikpat nepacietīgi kā jūsu tēvs.

Dantess pasmaidīja.

— Un es, — sacīja kuģa īpašnieks, — vairs nebūt nebrīnos, ka viņa trīs reizes bija apprasīties par „Faraonu". Jums, Edmon, patiesi ir daiļa mīļākā!

— Tā nav mana mīļākā, — nopietni sacīja jaunais jūrnieks, — tā ir mana saderinātā.

— Tas bieži ir viens un tas pats, — smaidīdams atteica kuģa īpašnieks.

— Ne mums, — atbildēja Dantess.

— Es jūs vairs negribu aizkavēt, — sacīja kuģa īpašnieks, — jūs visas manas darīšanas esat kārtīgi veicis līdz galam, tagad es jums dodu brīvas rokas jūsu pašu darīšanām. Vai jums nevajag naudu?

— Nē, es dabūju algu par ceļojumu, tas ir, gandrīz vai par trim mē­nešiem.

— Jūs esat ļoti taupīgs cilvēks, Edmon.

— Iedomājieties, ka man ir nabaga tēvs!

— Jā, jā, es zinu, jūs esat labs dēls, ejiet pie sava tēva: man arī ir dēls, un es dusmotos uz to, kas manu dēlu pēc trīs mēnešu prombūtnes kavētu steigties pie tēva.

— Tātad jūs atļaujat? — vaicāja jaunais cilvēks paklanīdamies.

— Jā, ja jums nekā man nav ko sacīt.

— Nē.

— Vai kapteinis Leklērs mirdams jums neatstāja man domātu vēstuli?

— Viņš vairs nespēja rakstīt; bet jūs man atgādinājāt, ka man jums uz divām nedēļām jālūdz atvaļinājums.

— Vai lai precētos?

— Vispirms jāapprecas un tad jābrauc uz Parīzi.

— Labi, labi, ņemiet sev laiku, cik vien ir vajadzīgs; kuģa izkraušana ilgs kādas sešas nedēļas, un mēs pirms trim mēnešiem ceļā nodosimies… Tikai pēc trim mēnešiem jums atkal jābūt savā vielā. ,.Faraons", — turpi­nāja kuģa īpašnieks, jaunajam cilvēkam uz pleca uzsizdams, — bez kaptei­ņa nevar izbraukt.

— Bez kapteiņa! — izsaucās Dantess priekā mirdzošām acīm. — Ap­domājiet labi savus vārdus, tāpēc ka jūs esat uzminējis manas sirds slepe­nāko vēlēšanos! Vai jūs tiešām gribai mani iecell par „Faraona" kapteini?

— Ja es būtu viens pats, es jums stieptu tūlīt pretim roku, mīļais Dan­tes, un leiklu: „Lieta darīta!" Bet jūs zināt, ka man ir biedrs; tomēr pa pusei jau lā ir, tāpēc ka jums no divām balsīm jau ir viena. Paļaujieties uz mani! Es darīšu, ko spēšu.

— Ak, — izsaucās jaunais jūrnieks ar asarām acīs, satverdams kuģa īpašnieka roku, — pateicos jums sava lēva un Merscdeses vārdā!

— Labi, labi, Edmon! Ejiet pie sava tēva, ejiet pie Mersedeses un tad nāciet pie manis!

— Vai jūs negribat, lai es jūs novedu krastā?

— Nē, pateicos; es palikšu šeit, lai kopā ar Danglāru savestu kārtibā rēķinus. Vai jūs ar viņu ceļojuma laikā bijāt apmierināts.

— Kā biedrs viņš man nepatīk, jo viņš, man šķiet, nemīl mani no tā laika, kad es biju tik aplams kādas ķildas dēļ likt viņam priekšā uz desmit minūtēm apstāties Monte-Kristo salā, kur izbeigtu ķildu; viņam bija tie­sības atsacīties no šā priekšlikuma, kuru es pats nožēloju. Bet ja jūs man vaicājat par viņu kā kasieri, tad es nekā ļauna nevaru sacīt, un jūs būsit mierā ar to, kā viņš visu ir nokārtojis.