Интернет-библиотека NemaloKnig.com: читай-качай!

jums - книги автора

 Название
 Серия
 Жанр
CIEMOS FANTĀZIJAS ZEMĒ-Fantastisku stāstu krājums

CIEMOS FANTĀZIJAS ZEMĒ-Fantastisku stāstu krājums

. izdevniecība «zinātne» Rīgā 1971

ГОСТИ СТРАНЫ ФАНТАЗИИ Издательство «Зинатне» На латышском языке

Mākslinieks Gunvalds Elers

Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1970. gada lēmumu

PRIEKŠVĀRDS

Ieskatieties šīs grāmatas satura rādītājā. Jūs atradīsiet tajā tādus vārdus kā Džeks Londons un Edvards Morgans Forsters, O. Henrijs un Andrē Moruā, Primo Levi un Trumens Kapote. Šie rakstnieki reti kad sa­pulcējas vienuviet. Bet šis ir īpašs gadījums. Viņi satikušies Fantāzijas zemē.

Bet kur gan šī zeme atrodas?

Drosmīgajiem pētniekiem izdevās tur no­kļūt, bet viņiem nebija viegli nospraust tās robežas un dot pilnīgu aprakstu. Viens no­vads atšķīrās no otra, klimats bija nepastā­vīgs, bet aborigēni — cilvēki ar dīvainībām. Uz ceļinieka jautājumu par kaimiņu ciema iedzīvotājiem viņi, ar izbrīnu lūkodamies svešiniekā, atbildēja, ka neviena cita ciema vairs neesot, bet aiz nomales žogiem sāko­ties kosmosa tāles. Un tomēr, lai cik grūti bija pastāstīt par šo zemi, retajam radās šaubas, ka tā pastāv. Ļoti daudzi taču bija to apmeklējuši, atstājuši atmiņas par sevi, bet dažs tajā pat tā iedzīvojies, ka jutās ne slik­tāk kā mājās.

To nav grūti izskaidrot. Klimata un aina­vas daudzveidība, kas raksturīga šai zemei, dod iespēju gandrīz vai katram izvēlēties sev piemērotu novadu. Tie, ar kuriem mēs tiekamies šajā krājumā, maz līdzinās cits citam gan kā fantasti, gan kā nefantastisku daiļdarbu autori. Protams, katrs te parādās neparastā izskatā, bet mums nav grūti atce­rēties, ka to pašu cilvēku esam redzējuši agrāk — tikai citā tērpā. Reizēm mūsu priekšā ir spoguļattēls, bet arī tad nav grūti saprast, kas stāv spoguļa priekšā. Pat burvju valstībā pārtapt par citu būtni nav viegli. Bet varbūt daži nemaz netiecas pārtapt? Viņi ierodas Fantāzijas zemē ne jau tālab, lai at­raisītos no sevis, — viņiem ir cits mērķis. Viņi cenšas šajā zemē pilnīgāk atklāt paši sevi, atrast vēl vienu sava talanta šķautni.

Pēdējos desmit gados šīs zemes pievilkša­nas spēks ir tā pieaudzis, ka jāsāk domāt, vai te nav vēl kāds visiem kopīgs iemesls.

Jā. Ir. To sauc — Divdesmitais Gadsimts.

Fantastika pavada visus lielos pavērsienus cilvēces vēsturē. Fantastikas caurausta bija Renesanse. Lielu godu tai parādīja racionāli domājošā Apgaismība. Priekšstats par fan­tastisko katram no šiem laikmetiem bija savs, bet neviens no tiem nav iedomājams bez fantastiskiem daiļdarbiem, kurus tie at­stājuši mums, — bez «Gargantijas un Pan- tagriela», «Gulivera ceļojumiem» un «Mik- romegasa».

Fantastika vienmēr rosīgi piedalījusies reālās pasaules pārveidošanā. Un, protams, savā skaidrojumā. «Ceļojums uz Liliputiju» krietni palīdzēja Svifta laikabiedriem izprast galma intrigu būtību, valsts vadības mehā­nismu un partiju ķildu jēgu, bet «Ceļojums uz Laputu» — izprast, kam kalpos zinātnes sasniegumi, ja tos izmantos privileģētās šķi­ras: lidojošā sala noder ļaužu iebiedēšanai un nodokļu izspiešanai, bet, kas attiecas uz tās iedzīvotājiem, «augšējiem sabiedrības slāņiem» (šoreiz vārda tiešā nozīmē), tad viņi gan ir muļķi, taču savu labumu neaiz­mirst!

Bet jābrīnās, lūk, par ko: fantastika bija, bet fantastu nebija! Ne Rablē, ne Svifts, ne Voltērs nebija fantastikas autori. Nosaukt viņus par tādiem var tikai tālab, lai uz­svērtu, cik milzīgs ir viņu ieguldījums pa­saules fantastikas attīstībā. Šie rakstnieki piederēja visai literatūrai. Ja viņi rakstīja fantastiku, tad vienīgi tādēļ, ka literatūra at­radās tādā stadijā, kad bija nepieciešama fantastika. Fantastika vēl nebija izveidoju­sies par atsevišķu literatūras nozari, kas var pārdzīvot uzplaukumu un panīkumu, bet tā eksistē visu laiku, neatkarīgi no tā, vai sa­biedrībai pēc tās liela vai maza vajadzība.

Fantastikas tendence norobežoties kaut cik pilnīgi izpaudās tikai deviņpadsmitajā gadsimtā. Varenu stimulu šim procesam deva Zila Verna daiļrade. Kopš tā laika fan­tastikai ir savi autori, savi lasītāji, savas

iemīļotas tēmas. Fantastika ir kļuvusi par at­sevišķu virzienu literatūrā. Bet vai te neslē­pās zināmas briesmas? Vai fantastika neva­rēja tikt izolēta no literatūras galvenās plūs­mas?

Varēja, protams, un tas notika ne vienu reizi vien. Toties tajos gadījumos, kad pa­saules mākslinieciskās apgūšanas process lika pievērsties fantastikai, tā bija klāt kā saukta pati ar savām metodēm, ar savu ne­pārtrauktu tradīciju. Tieši šajos attīstības posmos fantastika kļuva sevišķi bagāta — tai vajadzēja sasniegt uzdevuma līmeni. Ša­jos pašos posmos arvien stiprāk tiekties pretī fantastikai sāka rakstnieki, kas īpaši tajā nestrādāja.

Tāds posms bija divdesmitais gadsimts, kas visumā labvēlīgi ietekmēja šo literatūras žanru.

Kas tam par iemeslu? Dažos vārdos grūti pateikt. Visdrīzāk mums ir darīšana nevis ar 4 vienu, bet vairākiem iemesliem, kas, savīda- mies un veidodami jaunus savienojumus, no­ved gan pie fantastikas kāpuma, gan kri­tuma. Acīmredzot mūsu gadsimtā pastāv vairāki faktori, kas zināmos apstākļos pēkšņi dod varenu stimulu fantastikas attīstībai.

Izcila nozīme te bijusi zinātnes un tehni­kas progresam. Nākotne tuvojas mums ar milzīgu ātrumu. Noskaidrot attīstības ten­dences ir arvien nepieciešamāk, lai izlemtu,

kā rīkoties pašreizējā momentā, un vienlai­kus arvien grūtāk: mūsu laikmets prasa agrāk neredzētus domu mērogus un domāša­nas intensitāti. Pasaule paveras mums nepa­rastā plašumā un mainībā. Mēģinājums izpē­tīt pat visšaurāko nākotnes iecirkni paver ceļu neskaitāmiem atrisinājuma variantiem. Mēs patlaban dzīvojam «prāta» gadsimtā, bet prasības, ko tas izvirza saprātam, ir citā­das nekā agrāk. Divdesmitais gadsimts stāv tālu no bijušā racionālisma. Tas nevis klasi­ficē, bet izzina procesus, tas nevis inventa­rizē sastingušo pasauli, bet tiecas izprast sarežģīto reālo pasauli, kur parādību robežas ir izplūdušas, kur viss pāriet viens otrā un nekas vairs nespēj apmierināt pie stabilitā­tes, nobeigtības un kārtības pieradušo cil­vēku. Pie tam vēl mūsu laikmets nav vien­kārši pārmaiņu laikmets — tas ir satrici­nājumu laikmets. Reti kādu domas ēku te izjauc pa ķieģelītim. Biežāk tā sabrūk uzreiz, pie tam dažkārt tāds liktenis piemeklē cel­tnes, kam vēl nav uzlikts jumts. Grūti stādī­ties priekšā piemērotākus apstākļus, lai grautu domāšanas stereotipus, atmestu aiz­spriedumus, padarītu cilvēka domāšanu var- būtīgu, nevis dogmatisku. Vai tā nav lieliska augsne mūsdienu fantastikai?

Maz ir tādu, kas izjutuši to tik pilnīgi un tik agri kā Herberts Velss.

Divdesmitais gadsimts nonāca pretrunā ar hronoloģiju. Tā sākums aizkavējās. Tikai pirmais pasaules karš un Lielā Oktobra revo­lūcija atšķēla pagājušo gadsimtu no mūsu gadsimta. Bet fantastikā divdesmitais gad­simts sākās jau 1895. gadā — kad parādījās Velsa «Laika mašīna». Vairāku gadu gaitā tai sekoja romānu grupa, kas noteica ne vien mūsu gadsimta fantastikai raksturīgo proble­mātiku, bet arī neskaitāmos paņēmienus, tēlus un sižetus, — «Ārsta Moro sala», «Ne­redzamais cilvēks», «Pasauļu karš», «Kad Gu­lošais mostas», «Pirmie cilvēki uz Mēness», «Dievu ēdiens».

Mūsdienu fantastikas atkarība no Velsa dažreiz izpaužas ļoti uzskatāmā formā. Drīz pēc otrā pasaules kara amerikāņu firma «Paramount» uzņēma filmu «Pasauļu karš», kas pārstaigāja daudzu valstu ekrānus. Šīs filmas darbība risinājās mūsu gadsimta 50. gados, un, protams, visa tehnika, tai skaitā arī marsiešu tehnika, bija stipri mo­dernizēta. Marsiešu pazīstamo trijkāju vietā bija parādījušies tādi kā «lidojošie šķīvīši», kas slīd ne visai augstu virs zemes (droši vien ar antigravitācijas palīdzību). Virs tiem — metāla čūskas ar plakanām galvām. Tās ir ierīces novērošanai un kaujas stara izsviešanai, sava veida dezintegratori, kas nomainījuši Velsa «siltumstara ģeneratorus». Šiem «šķīvīšiem» Zemes iedzīvotāju ieroči neko nevar padarīt, tāpat kā Velsa trijkā- jiem, bet aizsardzība tiem labāka — tiem ap­kārt plešas spēka lauks. Vārdu sakot, visos modernās fantastikas atribūtos saskatāms ģe­nētisks sakars ar Velsa izdomājumiem.

Lai cik mūsdienu fantastika atkarīga no tā, kas paveikts agrāk, tā cenšas būt «uz gad­simta līmeņa», un daudzi nefantasti, kas nostājušies uz fantastikas ceļa, labprāt iz­manto tai tipiskas tēmas un mākslinieciskos paņēmienus. Tādi piemēri viegli atrodami arī mūsu krājumā. Savdabīgs vairāku stāstu kopsavilkums ir itāļu prozista Primo Levi dramatiskā ainiņa «Dzejdaris». Stāsti par mašīnām, kas pārņēmušas kaut kādas cil­vēku funkcijas, pieskaitāmi pie mūsdienu fantastikā visizplatītākajiem. Un vai tad Ivena Hantera stāsts «Vai nenoriskēt par miljonu dolāru?» neliecina par to, ka kos­miskie ceļojumi kļuvuši par kaut ko ārkār­tīgi parastu mūsdienu fantastikā?

Pie tam atšķirība starp mūsu gadsimta četrdesmito un piecdesmito gadu fantastiem un tiem, kas strādājuši pusgadsimtu pirms viņiem, ir atklājama bez sevišķām pūlēm. Lasot Džeka Londona stāstu «Tūkstoš nāvju», mēs esam spiesti izdarīt lielu laika korek­ciju. Mūsdienu fantasts to pašu sižetu apstrā­dātu citādi — mainītos gandrīz vai visas detaļas. Džeroma K. Džeroma «mehāniskais dejotājs» (stāsts «Dejas partneris») arī vai­rāk atgādina astoņpadsmitā gadsimta androī- dus, par kuriem vēlāk tik labprāt rakstīja vācu romantiķi, nekā Karela Čapeka un Hen­rija Katnera androīdus.

Bet vai tas ir pats svarīgākais?

Divdesmitā gadsimta fantastikā nebūt nav tā pieķērusies tehnikai kā pagājušā, «Žila Verna» gadsimta fantastikā. Tā neiet garām tehnikai, taču labprātāk nevis apraksta, bet vienkārši atgādina to. Mēs taču tagad zinām: gadsimtu ritumā kļūst pilnīgāki ne tikai jau pazīstamie tehniskie līdzekļi. Nē, mainās paši principi, saskaņā ar kuriem tiek radīta tehnika. Tas, kus šodien var likties brīnums, rīt būs pierasts jēdziens. Tāpēc visprofesio­nālākais fantasts, kas nekad neatstāj savu novadu, šodien ar vienlīdz lielu patiku iz­manto kā zinātnisko hipotēzi, tā savdabīgo «brīnumainā loģiku». Ja stāsts pilns ar apa­rātiem un mašīnām, kas sen vairs netiek lie­toti, tas var likties mums vecmodīgs. Stāsts par brīnumu ir pietiekami mūsdienīgs. Inte­resanti — tehnika noveco, bet burvestība nenoveco.

Jā, tehnika vairs nepretendē uz prioritāti. Tā piedāvā savu palīdzību, lai radītu kādu filozofiskā un sociālā ziņā interesantu konfliktu. Tehnika lēnprātīgi paiet sāņus, kad izdevīgāk iztikt bez tās.

Ar katru desmitgadi vairāk fantastika inte­resējas par cilvēku. Tā vairs nav statiste dzī­ves drāmā, tā kļūst par protagonisti. Aptu- venība raksturu izzīmējumā, kas agrāk pie­mita plašiem fantastiskās literatūras nova­diem, pamazām aiziet pagātnē. Nudien, vai tad»ir loģiski, nosakot cilvēka vietu mašīnu pasaulē — bet tā taču ir viena no galvena­jām mūsdienu fantastikas tēmām! —, aiz­mirst pašu cilvēku?

Protams, fantastikai ir savi cilvēka izpē­tes paņēmieni, tāpat kā ir savi pasaules iz­pētes paņēmieni. Tā aizved cilvēku nepa­rastā pasaulē. Reizēm šī pasaule ir drūma, reizēm pārgalvīgi līksma. Ņemsim kaut vai O. Henrija stāstu, kurā darbojas mehāniska korķa kāja un zvērs tvomatvičs, kaut kas vidējs starp zaķi, žurku un vāveri! Šī pa­saule reizēm ir tradicionāli teiksmaina un neiedomājami moderna, nopulēta, attīrīta no visiem «pagātnes atkritumiem». Bet šī pa­saule mūždien ir neparasta. Tajā arī cilvē­kam ir jāatklājas no negaidītas puses.

Šajā apstāklī, jādomā, arī ir viens no sva­rīgākajiem iemesliem, kādēļ mūsdienu ne- fantasti tik bieži pievēršas fantastikai. Lai aprakstītu mūsdienu cilvēku bez apsegiem, viņš jānostāda patiešām neparastā situā­cijā — viņš taču jau izstrādājis ierastas reakcijas visām statistiski iespējamām ikdie­nas situācijām. Bet kurai citai literatūrai, ja ne fantastikai, piemīt lielāka spēja radīt ne­parastas situācijas, veidot starp cilvēkiem negaidītas attiecības?

Tomēr tas nav visapbrīnojamākais. Vēl var iedomāties fantastu, kas ierīko lamatas varonim, lai tas pārsteigts nodotu sevi un atklātu savas līdz šim rūpīgi slēptās ļaunda­rības un netikumus. Bet nē! Fantastika bieži vien daudz nopūlas, lai piespiestu cilvēku at­klāt vislabāko, kas viņā ir. Dzīves reala situācija, kad cilvēki tiecas cits citam pretī un zina, ka vismazākā dvēseles kustība at­balsosies otrā, mūsdienu Rietumeiropas vai amerikāņu rakstniekam šķiet tik neticama, ka ticamības labad viņš spiests aicināt talkā fantastiku.

Arī tam sākums meklējams Velsa daiļradē. Kāda viņa stāsta («Durvis sienā») varonis, būdams mazs puisēns, nonāk brīnumainā dārzā, kur milzu panteri glaužas klāt cilvē­kiem, kur ir skaistas pļaviņas, celtnes, sta­tujas, cilvēki ar skaistām, labsirdīgām sejām. Viņš vēl daudzreiz iet garām šīm durvīm — kā uzticīgs skolēns, students, politiskais dar­binieks —, bet tagad viņam nekad nav laika. Pašreizējā nemierpilnā dzīve viņam lie­kas vienīgā reālā, pasaule aiz sienas, lai kā tā vilinātu, — sapnis nomodā, miglainas bēr­nības atmiņas. Bet varbūt šī patieso cilvē­cisko vērtību pasaule un nevis nogurdinošā, nivelējošā ikdienība arī ir īstā realitāte, no­slēgumā jautāja Velss.

Tā par pasauli spriež arī Džons Bointons Prīstlijs, kura nelielo stāstu «Viņā Pusē» jūs atradīsiet šajā krājumā. Prīstlija pievēršanās fantastikai diezin vai kādu izbrīnīs. Viņš bieži ir tuvojies tās robežām un ne vienreiz vien šķērsojis tās. Jau Prīstlija pirmā romāna «Labie biedri» varoņi sava autora personā atrada patiešām labu un vēlīgu biedru. Sā­kumā viņiem bija grūti, tas taisnība, it kā viņi būtu pārvietoti uz kaut kādu piepildītu vēlmju burvju pasauli. Kritika atzīmēja dažu romāna situāciju nereālumu. Vēlāk Prīstlijs centās izvairīties no nereālām situācijām — viņš deva priekšroku fantastiskām situāci­jām. Jāsaka, ne vienmēr to uzdevums bija atklāt labāko cilvēkā. Prīstlijs ne vienreiz vien uzstājies satīriķa lomā. Tā bija kaut kur uz reāluma robežas stāvošajā lugā «Viņš ir atnācis». Tā bija otrā viņa lugā «Laiks un Konveju ģimene», kur darbības vidū notika «pārbīde laikā», varoņi aizgāja par daudziem gadiem uz priekšu, ielūkojās savā skumjajā nākotnē, bet pēc tam atgriezās atpakaļ ar dziļi dziļi dvēselē iemājojušu sajūtu, ka viss nav, kā vajag. Bet «Viņā Pusē» Prīstlijs it kā no jauna apmeklē sava pirmā romāna pa­sauli. Tikai šoreiz šī pasaule ir fantastiska. Ir jāieiet pa burvju durvīm, lai ieraudzītu cilvēkus tādus, kādiem viņiem jābūt — un kādi viņi spēj kļūt. Varonis ieraudzīja aiz burvju sienas tos pašus cilvēkus, kas staigā pa ielām. Ar dažiem viņš jau ir ticies, ar ci­tiem paredzams drīz tikties. Bet viņi ir kļu­vuši paši par sevi, līdz galam atklājušies tikai tur, kur viņus nekas nesastindzina. Burvju valstībā viņi, ja vēlaties, ir reālāki nekā īstenībā.

Andrē Moruā (fragments no viņa fantas­tiskā romāna «Domu lasāmā mašīna» ievie­tots šajā krājumā) arī ķeras pie fantastikas, lai atrisinātu «cilvēkpētniecības» problēmu. Runa ir par cilvēka psiholoģijas sarežģītību un par to, ka cilvēks katru minūti, katru sekundi rada pats savu individualitāti, vienu pieņemot, otru noliedzot no nepārtrauktās tieksmju, domu un asociāciju straumes, kas drāžas viņa smadzenēs. Būtībā cilvēks izvē­las sev individualitāti no daudzām «varbūtī- gām» individualitātēm, toties ir atbildīgs par savu izvēli.

Starp citu, nav obligāti ņemt palīgā apbrī­nojamus aparātus. Nav obligāti arī stāstīt par brīnumainām pārvērtībām un fantastis­kām .būtnēm. Radīt neparastu atmosfēru, kurā cilvēks atklājas no negaidītas puses, dažreiz izdodas vienkāršāk — mazliet tikai pabīdot situāciju uz fantastikas pusi. Vēl vairāk — pats situācijas fantastiskums var būt šķietams, tā var tikai likties tāda varo­nim. Tā ir ar pazīstamā mūsdienu amerikāņu rakstnieka Trumena Kapotes ārkārtīgi smal­kajiem stāstiem. Briesmīgais sapņu uzpircējs no stāsta «Ļaunais Gars» visdrīzāk ir parasts psihologs, kas ar tik oriģinālu paņēmienu vāc materiālu kādam darbam. Taču beztiesī­gajiem, kas pārdod viņam savu sapņu ap­rakstus, viņš ir baismīgs radījums. Viņš taču atņem tiem vienīgo, kas vēl palicis, — sapņus. Bet izstāstīts sapnis pie tevis vairs neatgriezīsies. Sapni nevar atdabūt ne par kādu naudu …

Vēl tuvāks īstenībai ir Trumena Kapotes stāsts «Sudraba krūze». Tas lasāms kā līdzība par cilvēka vēlēšanās spēku un pieļauj jeb­kuru tulkojumu — gan fantastisku, gan reālu. Bet pats stāstītājs un aprakstītās pil­sētas iedzīvotāji nekad nebūs mierā ar reālu skaidrojumu. Tas viņiem šķitīs nejēdzīgi plakans. Šis notikums taču kļuvis par vie­tējo leģendu. Un stāsta to tālab, lai ļaudis zinātu: kad cilvēks no visas sirds grib palīdzēt otram, viņš veic neiespējamo. Teikt, ka puisēns vienkārši izskaitījis krūzē sa­bērto naudu, nozīmē pārvilkt leģendai pāri svītru.

Cilvēks aizvien vairāk saista mūsdienu fantastus. Mēs redzam, ka arī fantastikā ienākušie nefantasti meklē šajā literatūras novadā jaunas iespējas atklāt cilvēka rak­sturu, jaunas pieejas cilvēkam kā sociālai būtnei.

Bet vai tas nozīmē, ka jautājums par visas cilvēces likteni neinteresē rakstniekus, kas strādā fantastikā tikai no gadījuma uz gadī­jumu? Vai tiešām mūsu laika galvenās pro­blēmas palikušas ārpus literatūras redzes lauka un kļuvušas par fantastu privilēģiju? Protams, nē. Šodien visa īsteni modernā lite­ratūra cenšas no vienas vai otras puses tu­voties mūsu laikmeta kardinālajiem jautāju­miem. Tomēr dažkārt tieši fantastika sāk pirmā risināt šos jautājumus, izvirza tos ļoti noteikti, vērienīgi, drosmīgi. Un vispirms svarīgāko no tiem — jautājumu par pro­gresu.

Cik sarežģīts izrādījās progresa idejas lik­tenis! Tai bija ļoti grūti izveidoties cilvēces apziņā. Būtībā tas notika tikai Apgaismības laikmetā, astoņpadsmitajā gadsimtā. Bet deviņpadsmitajā gadsimtā izskanēja doma, ka materiālais progress buržuāziskajā sa­biedrībā var ne vien aizsteigties priekšā garīgajam, bet arī traucēt to, novest pie garīgā regresa un tādējādi pazudināt cilvēci.

Pavisam jauna šī doma nebija. Ar savām saknēm tā ietiecās astoņpadsmitajā gad­simtā, kad Žans Žaks Ruso uzstājās pret civilizāciju, kas nav atnesusi cilvēkam laimi, bet, gluži otrādi, izrādījusies daudzu tās ne­tikumu iemesls. Taču divi tālākie buržuāzis­kās civilizācijas attīstības gadsimti ne vien neapgāza šo domu, bet gan arī sagādāja tai jaunus piekritējus. Mašīnu sāka uzskatīt par cilvēka ienaidnieku. Tādu to iedomājās Anglijas tautas masas, kas bija pārdzīvoju­šas pirmās rūpniecības revolūcijas nedienas un ciešanas, tādā nepievilcīgā lomā mašīna iekļuva daudzos literāros darbos. Tajos ne vienmēr tieši bija parādīta mašīnu pazudi­nātā pasaule. Biežāk tika runāts par to, cik skaista būtu pasaule bez mašīnām, bet ma­šīna tika rādīta kā ienaidnieks — briesmīgs, bet laikus atminēts un malā atstumts.

Angļu rakstnieka Semjuela Batlera ro­māna «Erevona» (1872) varonis nonāk svešā

zemē, kur visi cilvēki ir laimīgi un noska­ņoti cits pret citu labvēlīgi. Bet izrādās, ka viņš šajā ziņā ir bēdīgs izņēmums: lai gan, no viņa viedokļa raugoties, viņš nav nekā noziedzies, varoni apcietina. Noskaidrojas, ka viņš tomēr pārkāpis zemes likumus. Ere- vonā stingri jo stingri aizliegtas visas mašī­nas, bet viņam bijis pulkstenis. Vēlāk varo­nis uzzina, kāpēc Erevonā pieņemts tāds likums. Vairākus simtus gadu pirms viņa ierašanās šajā zemē turienes zinātnieki pie­rādījuši, ka, ja laikus neiznīcina mašīnas, tās pakļauj cilvēkus, un erevonieši ņēmuši vērā viņu brīdinājumu.

«Erevona» nebija vienīgais tāda veida darbs. Pēc astoņpadsmit gadiem iznāca cita angļu rakstnieka, Viljama Morisa, utopiskais romāns «Vēstis no nekurienes», kura varoņi dzīvoja laimīgā pasaulē, kur plauka amat­niecība, bet mašīnas nebija sevišķā godā.

Mūsu krājumā šo fantastikas virzienu pār­stāv stāsts «Mašīna apstājas». Rakstniekam, kas iekarojis lielu popularitāti Anglijā, tas ir viens no pirmajiem stāstiem, bet varbūt tieši tas atnesis viņam slavu. Stāsts uzrak­stīts 1911. gadā, kad Forsteram bija div­desmit divi gadi. Pagāja ne vairāk kā desmit gadi, un izrādījās, ka Forsters ir vesela vir­ziena dibinātājs mūsdienu fantastikā.

Protams, tie, kas literatūrā kaut ko aizsāk, paši kādam seko. Tas attiecas arī uz Forsteru. Viņa stāsts, kā viegli varēja saprast, uzrakstits ļoti senas tradīcijas garā, un Forsters pats vēlāk runāja par savu atkarību no Bat- lera «Erevonas». Batlera romānu viņš vēr­tēja augstāk par «Gulivera ceļojumiem». Bet Forstera stāsts iezīmē svarīgu pagrie­ziena punktu šīs tradīcijas attīstībā.

«Laimīgā pasaule bez mašīnām», ko tā pa­tika attēlot citu pretmašīnu utopiju auto­riem, palika Forstera stāsta perifērijā. Mēs pavisam nejauši uzzinām, ka kaut kur zemes virsū dzīvo cilvēki, kas elpo parasto gaisu, iztiek bez visuresošās Mašīnas pakalpoju­miem un spēj izjust interesi un līdzcietību pret savu tuvāko, pat steigties viņam palīgā. Visa autora uzmanība pievērsta tiem, kas atrodas Mašīnas varā. Šo Mašīnas valstību Forsters zīmē ar apbrīnojamu māksliniecisku vērīgumu — uz viņa stāsta balstījušies ne mazums rakstnieku, kas strādājuši jau pēc pirmā un otrā pasaules kara. Aiz atsevišķām frāzēm, viegli ieskicētām situācijām un ga­rām ejot izmestiem mājieniem mēs uzmi­nam nākamos Hakslija, Bredberija, Voneguta un citu autoru sižetus; viņi rakstīja par pret­runīgo buržuāzijas progresu, kura sasnieg­šana zināmos apstākļos var vērsties pret cilvēkiem.

Forsters neatlaidīgi uzsver, ka cilvēki, kas kļuvuši atkarīgi no Mašīnas, ir deģenerēju­šies ne vien fiziski, bet arī garīgi. Viņi ir unificējušies, kļuvuši līdzīgi cits citam. Ja viņi ar kaut ko vēl atšķiras cits no cita, tad nezaudē cerību, ka drīz šīs atšķirības izzu­dīs, parādīsies «paaudze, kas pratīs pilnīgi atbrīvoties no faktiem, no personīgajiem iespaidiem, paaudze, kurai nebūs savas sejas, no individuālo iezīmju nastas dievišķi brīva paaudze». Viņiem nav nekādu rūpju, bet tajā pašā laikā arī iespaidu. Cilvēkiem nekas vairs nav vajadzīgs, viņi ir pazaudējuši ko­pīgo mērķi. Viņi dzīvo pilnīgi vienādos apstākļos un paši ir pilnīgi vienādi. Tomēr šī absolūtā vienveidība nebūt neveicina cilvē­ces apvienošanos. Gluži otrādi, tā noved pie tās galīga sairuma.

Te katrs dzīvo par sevi. Te var gadiem ilgi nesatikt citus un nejust pēc tā ne ma­zāko vajadzību. Ja kaut kas šos cilvēkus tīri formāli arī apvieno, tad ne jau viņos vēl gruzdošās cilvēcisko jūtu paliekas, bet Ma­šīna — attiecībā pret viņiem ārējs spēks, kas nosaka viņu eksistences apstākļus.

Ir sairusi ne tikai sabiedrība — ir sairis viengabalainais priekšstats par pasauli. Ne­viens vairs nespēj aptvert pasauli ar vienu skatienu. Pat Mašīna — vienīgā šiem cilvē­kiem pieejamā pasaules daļa — jau šķiet kaut kas mistisks. Tā ir pārlieku sarežģīta apslinkušajam saprātam. To nav iespējams uztvert kā kaut ko nedalāmu. Un zinātnes vietā stājas ticība. Atsevišķām Mašīnas da­ļām lūdz, lai tās aizstāv pret mistisko veselo.

Forstera stāsts ir ne tikai brīdinājums par draudošajām briesmām. Tā ir arī satīra par egoistisko, izjukušo un vienlaikus garīgi unificēto buržuāzisko vidi, ko rakstnieks re­dzējis pats savām acīm. Arī visi turpmākie šāda veida darbi apvieno brīdinājumu ar satīru. Šajā ziņā Forsters izrādījies savdabīgs pareģis, kas, dabiski, iekļuvis strupceļā: viņš taču nespēj izkļūt no sabiedrības, kuru viņš tēlo.

Lai nu kā, bet Forsters un viņa sekotāji palīdz pārskatīt mums nepieņemamos nākot­nes variantus. Bet tas ir svarīgi. Svarīgi ir iemācīties šodien ieklausīties nākotnē. Vai tajā neslēpjas briesmas, līdzīgas tām, kādas rāda Forsters? Ir jāprot ieklausīties visās nā­kotnes balsīs. Bet nedrīkst ļaut, lai saldās balsis iemidzina, bet skarbās — biedē. Ir jāklausās, lai zinātu patiesību.

Nē, uz Fantāzijas zemi šodien nebrauc no­sist laiku. Tā šim nolūkam maz piemērota. Nav viegli atrast tajā stūrīti, kur aizmirsī­sies īstā dzīve. Ēnas, kas tur sastājas tev apkārt, dažreiz ir tumšas un dīvainas, bet priekšmeti, kas tās met, pilnīgi reāli. Ja ēnas ir biezas, tad vispirms tāpēc, ka gais­mas avoti ir spilgti. Zem šīs zemes versmai­najām debesīm iedegas karsti strīdi par cil­vēku, sabiedrību un pasauli. Šo zemi taču apspīd Saprāts.

Te neierodas aizmirst īstenību. Te ierodas izprast to.

J. Kagarjickis

Серия:
 
CIVILIZĀCIJAS SKATLOGS ZINĀTNISKI FANTASTISKU STĀSTU KRĀJUMS

CIVILIZĀCIJAS SKATLOGS

ZINĀTNISKI FANTASTISKU STĀSTU KRĀJUMS

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» SIGA 1977

ФАНТАСТИЧЕСКИЕ ИЗОБРЕТЕНИЯ Издательство «Мир». Москва 1971

ПРАКТИЧНОЕ ИЗОБРЕТЕНИЕ Издательство «Мир». Москва 1974 Клиффорд Саймак ПРЕЛЕСТЬ

Издательство «Мир». Москва 1967

ЦИВИЛИЗАЦИЯ НАПОКАЗ

Сборник научно-фантастических рассказов

Серия «В мире фантастики»

Издательство «Зинатне». Рига 1977

На латышском языке

Перевод с русского

Составитель и автор послесловия И. ЛИВШИЦ Художник А. ГАЛЕВИУС

Tulkojums no krievu valodas Sastādītājs un pēcvārda autors I. LIVSICS Mākslinieks A. GALEVIUSS

Izdots saskaņā ar Latvijas PSR

Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu

© Tulkojums latviešu valodā, pēcvārds Izdevniecība «Zinātne»,

Серия:
 
EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI

EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1968

Сборники англо-американской фантастики

«ЭКСПЕДИЦИЯ НА ЗЕМЛЮ» и

«ТУННЕЛЬ ПОД МИРОМ» Издательство «Мир» Москва 1965

«экспедиция на землю»

Издательство «Зинатне» На латышском языке

MĀKSLINIECE M.RĪKMANE

Šī grāmata pirmo reizi latviešu valodā sniedz aptverošāku pārskatu par angļu un amerikāņu fantastika. Šā literatūras žanra cienītāji tiksies ar 9 mazāk pa­zīstamiem autoriem (desmitais ir A. Azimovs, kura grā­mata «Es, robots» iznāca 1967. gadā).

Ar ko varētu patikt viņu darbi? Ar aktuālu tēma (piemēram, cilvēks un tehnika, cilvēks izplatījumā u. c.) risinājumu no dažādiem redzes viedokļiem, ar dažu parādību humoristisku skatījumu, ar aizraujošu sižetu, vārdu sakot, — ar daudz ko. Cerams, ka, aizve­rot šo grāmatu, ikvienam atmiņā būs palicis kaut kas skaists vai pārdomām rosinošs. Un, ja tā būs, varēsim pārliecināti teikt, ka «Ekspedīcija uz Zemi» savu mērķi — lasītāja sirdi sasniegusi.

Серия:
 
KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS Fantastisku stāstu krājums

I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

G. Gors. Puisēns. Tulk. A. Nikolajeva ……

G. Altovs. Klīnika «Dižais piekūns». Tulk.A. Nikolajeva……………………

V. Zuravļova. Leonardo. Tulk. S. Cepurniece ……

A. Dņeprovs. Pasaule, kurā es pazudu. Tulk.S. Cepurniece ……

S. Gansovskis. Dusmības diena. Tulk. H. La­piņa. ……

I.Varšavskis. Robijs. Tulk. H. Lapiņa ……

I. Varšavskis. Molekulārā kafejnīca. Tulk. H. Lapiņa……

 IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1969

«Kad būs uzvarēts laiks…» ir padomju rakstnieku zinātniski fantastisko stāstu krājums. Grāmata iepa­zīstina latviešu lasītāju ar daudzu padomju fantastu daiļradi, rada priekšstatu par viņu tematikas un stila daudzveidību.

Stāstu darbība risinās gan kosmosā, gan uz Ze­mes, gan pagātnē, gan tagadnē, autori pievēršas zināt­niskām, sociālām un morālām problēmām. Taču, lai kas būtu viņu varoņi, lai kur notiktu darbība, — uzmanības centrā ir cilvēks, viņa radošās iespējas un aktīvā at­tieksme pret dzīvi.

Mākslinieks A. Prokazovs

Publicēts saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadē­mijas Redakciju un izdevumu padomes 1968. gada 22. februāra lēmumu

Серия:
 
NEMIRSTĪGAIS

NEMIRSTĪGAIS

Zinātniskās fantastikas stāstu krājums

RīGA «VAGA» 1993

Sastādītājs,.priekšvārdu un komentāru autors — I. Belogrīvs No angļu valodas tulkojuši Z. Rozenberga un G. Groza Mākslinieks E. Zariņš

HUGO godalga

Luksemburgietis Hugo Gcrnsbcks (Hugo Gcrnsback, 1884 — 1967) ieradās Amerikas Savienotajās Valstis 1904. gadā un, jaunās zinātnes — elektronikas — perspektīvu savaldzināts, nolēma dot arī savu ieguldījumu tās attīstībā, izdodot zinātniski populāru žurnālu. Tā «Modern Electronics», kuru laida klajā 1908. gadā, kļuva par pasaulē pirmo radiožurnālu. Nākošajā gadā Gernsbcks uzrakstīja arī pirmo populārzinātnisko grāmatu par radiotranslāciju.

Izdevēja darbība Gernsbekam iepatikās, jo ļāva būt zinātnes attīstības avangardā. Gernsbcks izveidoja savu izdevniecības impēriju, kuru nosauca par «Eksperimentētāja izdevniecības kompāniju». Viņš izdeva gandrīz duci dažādu populārzinātnisku žurnālu, vairākus gadskārtējus krājumus un grāmatas. Plašo interešu urdīts, viņš kādu laiku pat vadīja radiostaciju Ņujorkā un pirmo reizi Amerikas vēsturē izveidoja dažus komcrcraidījumus televīzijā.

Tomēr jauno un nemierīgo entuziastu neapmierināja situācija, ka viņš ir spiests soli pa solītim atspoguļot zinātnes virzību uz priekšu. Likās, ka tas ir pārāk lēns process. Atrisinājums tika rasts, pašam ķeroties pie spalvas. Gcrnsbcks sāka rakstīt fantastisku romānu. Kosmiskās operas garā uzrakstītais romāns Ralf 124 C 41+ par fantastikas žanra lielmeistaru Gernsbcku tomēr nepadarīja. Tiesa gan, savā romānā viņš spēja paredzēt un aprakstīt daudzas lietas: trīsdimensiju krāsu televīziju, orbitālo staciju —pilsētu, sintētiskos materiālus, radiolokāciju, hipnopēdiju un vēl daudz ko citu.

1926. gada aprīlī Gernsbcks izdeva žurnāla «Amazing Storics» pirmo numuru — atkal pasaulē pirmo periodisko izdevumu, kurā tika publicēti stāsti tikai fantastikas žanrā. Gernsbeks kā zinātnes popularizētājs, iespējams, drīz vien būtu aizmirsts, bet žurnāls «Ajnazing Stories» viņa vārdu ir padarījis nemirstīgu. Šajā izdevumā viņš pieteica fantastiku kā atsevišķu un patstāvīgu literatūras žanru. Gernsbcks deva tam arī definējjumu — «seientifietion», burtiski «zinātniskā beletristika», kuru drīz vien pats pārveidoja jēdzienā, kas tagad ir pazīstams miljoniem cilvēku: «science fiction» — zinātniskā fantastika.

Tradicionāli tiek uzskatīts, ka tieši žurnāla parādīšanās izraisīja ķčdes reakciju, kā rezultātā radās rakstniekiem fantastiem tik ļoti prestižā Hugo godalga. Dažu gadu laikā «Amazing Stories» un tam līdzīgie jaunizveidotie žurnāli, piemēram, «Wonder Stories» un «Astounding Stories», pulcēja ap sevi jauniešus, galvenokārt padsmitniekus, kas kļuva par pirmajiem zinātniskās fantastikas pielūdzējiem. Viņi neapmierinājās ar kritisku vai pateicības vēstuļu rakstīšanu saviem iemīļotajiem izdevumiem. Drīz vien jaunie fani pilsētās sāka apvienoties klubos. Klubi kļuva arvien lielāki un to darbība aktīvāka, pamazām to starpā veidojās kontakti, līdz 1939. gadā tika nolemts sasaukt Pasaules Zinātniskās Fantastikas Konventu (World Science Fiction Convention).

Konvents sanāca Ņujorkā un sapulcēja ap 200 zinātniskās fantastikas cienītāju no visām Savienotajām Valstīm. Uz pasākumu ieradās arī šajā žanrā specializēto izdevumu redaktori, kas jutās pārsteigti, ieraugot tādu degsmi un entuziasmu. Par goda viesi tika aicināts ilustrators Franks R. Pauls, kurš Gernsbeka zinātniskās fantastikas žurnālu vākus pārvērta aizraujošās fantasmagorijas, attēlodams supertehnologiskas civilizācijas un cīņas ar šaušalīgiem citu pasauļu monstriem.

Aizeks Azimovs, kurš jau desmit gadus pirms Konventa sasaukšanas bija ne tikai kvēls žanra apjūsmotājs, bet arī triju stāstu autors, šo notikumu vēlāk atceras šādi:

«Šīs lielās sanākšanas panākumi bija milzīgi. Mēs skatījāmies vecu vācu fantastisko filmu «Metropolis», faniem bija iespēja paspiest roku daudziem redaktoriem un rakstniekiem, kuri, viņiem par izbrīnu, bija tikai septiņas un astoņas, nevis desmit pēdas gari, kā tika iedomāts. Mēs klausījāmies sarunas par zinātnisko fantastiku, bet galvenais, — varējām runāt paši un mēs ar katru, kurš pagadījās ceļā, runājām, runājām par zinātnisko fantastiku un tikai par zinātnisko fantastiku. Vienu īsu zelta dienu mēs nodzīvojām mazā savā pasaulē…

Likās, ka paradīze ir tikai vāja šī pasākuma atblāzma.»

Tradīcija bija aizsākta, un turpmāk Konventi notika katru gadu ar vienīgo trīs gadu pauzi Otrā pasaules kara laikā.

1953. gads bija zīmīgs ar to, ka, skatoties televīzijā Kino Akadēmijas balvu pasniegšanu, kādam vīram ienāca prātā ieteikt 11. Konventa organizētājiem līdzīgu balvu j>asniegt arī izcilākajām personībām fantastiskās literatūras jomā. īsā laikā, bet ar mīlestību un izdomu, pensilvānietis Džeks Maknaits no Lensdeilas projektēja un pats izgatavoja balvas — nelielus kosmisko kuģu modeļus no nerūsējoša metāla uz cilindriskām koka pamatnēm, pie kurām piestiprinātas dekoratīvas metāla plāksnītes ar atbilstošu gravējumu.

Nākošajā gadā par balvām neviens nebija parūpējies, bet, sākot ar 1955. gadu tika nolemts, ka balvas kosmiskā kuģa modeļa veidā turpmāk tiks pasniegtas katru gadu. Par godu Gernsbekam balvas neoficiāli sāka saukt par Hugo balvām, bet ar 1958. gadu šis nosaukums kļuva oficiāls.

Jaunās balvas modeli projektēja un izgatavoja Bens Džesons no Klīvlendas. Tā bija līdzīga iepriekšējai balvai, tikai nedaudz lielāka.

Jaunās balvas priekšrocība bija tā, ka to varēja izgatavot masveidā, saglabājot oriģinālo veidni. Tādējādi modelis kļuva par pamatu turpmākajām balvām.

Pasaules Zinātniskās Fantastikas Konventa (World Science Fiction Convention) un Hugo godalgas rašanās nu jau ir leģendām apvīta vēsture, kas ieiet mūsdienās, lai gan būtībā tā sevi slēpj unikālu socioloģisku fenomenu. Proti, zinātniskās fantastikas entuziasti, ASV saukti par faniem, ir tik ciešā, pastāvīgā saistībā ar savu iemīļoto žanru, ka liela daļa profesionālo zinātniskās fantastikas autoru, redaktoru, izdevēju, mākslinieku un literāro aģentu ir nākuši no viņu pašu vides. Konventa apzīmējums «pasaules» skaidrojams ar dalībnieku vēlēšanos maksimāli aptvert ASV publicētos, bet dažādās valstīs dzīvojošos angļu valodā rakstošos autorus. Un galvenā' Konventa īpatnība ir tā, ka gada labākos darbus un ievērojamākos cilvēkus, kas strādājuši šai literatūras žanrā, nosaka paši lasītāji, nevis literatūrkritiķi.

Konventa rīcības komiteja ZF izdevumos jau iepriekš paziņo Konventa sanākšanas vietu un laiku. Konventā pulcējušies ZF cienītāji balsojot piešķir godalgas dažādās kategorijās — profesionālajiem un neprofesionālajiem autoriem, populārākajiem izdevējiem, māksliniekiem, izdevumiem utt. Balsu skaitīšanā tiek ņemti vērā arī biļeteni, kas iesūtīti pa pastu. Šos biļetenus var aizpildīt katrs, kurš par noteiktu samaksu ir iegādājies Konventa biedrakarti. Tādējādi ikvienam žanra cienītājam tiek dota iespēja izteikt savu vērtējumu par labāko devumu zinātniskās fantastikas jomā konkrētajā gadā.

Dažreiz rīcības komiteja pasniedz speciālas godalgas tiem cilvēkiem, kuri īstenojuši fantastu paredzējumus un sapņus. 1969. gada Konventā Hugo balvas tika pasniegtas Nilam Armstrongam, Edvinam Oldrinam un Maiklam Kolinzam — «Par jelkad vislabāk veikto nosēšanos uz Mēness».

Tādējādi īstenojas Hugo Gernsbeka devīze: «Pēcteči norādīs uz mūsu stāstiem kā jaunu ceļu iezīmētājiem — ne tikai literatūrā, bet arī progresā».

HUGO GODALGAS SAŅĒMUŠAS GRĀMATAS World Science Fiction Conventions Hugo Awards, 1953-1975

1 lth Convention - Philadelphia, 1953

Novel — The Demolished Man by Alfred Bester No.l Fan Personality — Forrest J. Ackerman Interior Illustrator — Virgil Finlay Cover Artist — Ed Emshvviller and Hannes Bok Excellence in Fact Articles — Willy Ley New Science Fiction Author or Artist — Philip Jose Farmer Professional Magazine — Galaxy and Astounding Science Fiction 12th Convention — San Francisco,1954

No awards 13th Convention - Cleveland, 1955

Novel - They'd Rather Be Right by Mark Clifton and Frank Rilcy Novelette — «The Darfstellcr» by Walter M. Miller, Jr. Short Story — «Allamagoosa» by Eric Frank Russell Professional Magazine — Astounding Science Fiction Illustrator — Frank Kelly Freas Amateur Publication — Fantasy Times 14th Convention - Ncw York, 1956

Novel — Double Star by Robert A Heinlein Novelette — «Exploration Team» by Murray Leinster Short Story - «The Star» by Arthur C. Clarke Feature Writer — Willy Ley

Professional Magazine — Astounding Science Fiction Illustrator — Frank Kelly Freas Most Promising New Author — Robert Silverberg Amateur Publication -+- Inside & Science Fiction Advertiser Critic — Damon Knight 15th Convention — London, 1957

Professional Magazine, American — Astounding Science Fiction Professional Magazine, British — New Worlds Science Fiction Amateur Publication — Science Fiction Times 16th Convention — Los Angeles, 1958 Novel - The Big Time by Fritz Leiber

Short Story — «Or All the Seas with Oysters» by Avram Davidson Professional Magazine — Magazine of Fantasy and Science Fiction Illustrator — Frank Kelly Freas

Motion Picture — The Incredible Shrinking Man by Richard Matheson Most Outstanding Actifan — Walter A Willis 17th Convention - Detroit, 1959

Novel — A Case of Conscience by James Blish Novelette - «The Big Front Yard» by Clifford D. Simak Illustrator — Frank Kelly Freas

Professional Magazine — Magazine of Fantasy and Science Fiction

Amateur Publication — Fanac Most Promising New Author — Brian W. Aldiss 18th Convention - Pittsburgh, 1960

Novel — Starship Troopers by Robert A. Heinlein Short Fiction — «Flowers for Algernon» by Daniel Keyes Professional Magazine — Magazine of Fantasy and Science Fiction Amateur Publication — Cry of the Nameless Illustrator — Ed Emshwiller

Dramatic Presentation — The Tvvilight Zone by Rod Serling Special Award — Hugo Gernsback as «The Father of Magazine of Science Fiction» 19th Convention - Seatle, 1961

Novel — A Canticle for Leibovvitz by Walter M. Miller, Jr. Short Story — «The Longest Voyage» by Poul Anderson Professional Magazine — Analog Science Fact and Fiction Amateur Publication - Who Killed Science Fiction by Earl Kemp Illustrator — Ed Emshvviller

Dramatic Presentation — The Tvvilight Zone by Rod Serling 20th Convention - Chicago, 1962

Novel — Stranger In a Strange Land by Robert A. Heinlein Short Fiction — «The Hothause Series» by Brian W. Aldiss (five stories which, taken together, are virtually a novel) Professional Magazine — Analog Amateur Magazine — Warhoon, Richard Bergeron, ed. Professional Artist — Ed Emshwiller

Dramatic Presentation — «The Twilight Zone» by Rod Serling 21st Convention - Washington, D.C., 1963

Novel - The Man In the Iligh Castle by Philip K. Dick Short Fiction — The Dragon Masters by Jack Vance Professional Magazine — The Magazine of Fantasy and Science Fiction Amateur Magazine — Zero, Dick Lupoff, ed. Professional Artist — Roy Krenkel

Special Avvards - P. Schuyler Miller (For Best Book Rewiews) Isaac Asimov (For Distinguished Contributions to the Field) 22nd Convention — Oakland, 1964

Novel - Way Station by Clifford Simak Short Fiction — No Truce With Kings by Poul Anderson Professional Magazine — Analog Professional Artist — Ed Emshwiller Book Publisher — Ace Books Amateur Publication — Amra, George Scithers, ed. 23rd Convention — London, 1965

Novel — The Wanderer by Fritz Leiber

Short Fiction — «Soldier, Ask Not» by Gordon R.Dickson

Professional Magazine— Analog

Book Publisher — Ballatine Books

Amateur Publication — Yandro, Robert and Juanita Coulson, eds. Dramatic Presentation — «Dr. Strangelove»

24th Convention - Cleveland, 1966

Novel — And Call Me Conrad by Roger Zelazny Dune by Frank Herbert

Short Fiction — «Repent, Harlequin!» Said the Ticktockman» by Harlan Ellison

Professional Artist — Frank Frazetta Professional Magazine — If

Amateur Magazine — Erb — dom, Camille Cazeddessus, Jr., ed. Best All — time Series — Foundation Series by Isaac Asimov 25th Convention - New York, 1967

Novel — The Moon Is a Harsh Mistress by Robert A. Heinlein Novelette — «The Last Castle» by Jack Vance Short Story — «Neutron Star» by Larry Niven Professional Magazine — If Professional Artist — Jack Gaughan Dramatic Presentation — «The Menagerie» (Star Trek) Amateur Publication — Niekas, Ed. Meskys and Felice Rolfe, eds. Fan Artist — Jack Gaughan Fan Writer — Alexei Panshin 26th Convention - Oakland, 1968

Novel — Lord of Light by Roger Zelazny

Novella — «Weyr Search» by Anne McCaffrey»

Riders of the Purple Wage» by Philip Jose Farmer

Novelette — «Gonna Roll the Bones» by Fritz Leiber

Short Story — «I Have No Mouth, and I Must Scream» by Harlan

Ellison

Dramatic Presentation — «City on the Edge of Forever» by Harlan Ellison (Star Trek) Professional Magazine — If Professional Artist — Jack Gaughan Amateur Publication — Amra, George Scithers, ed. Fan Artist — George Barr Fan Writer - Ted White 27th Convention - St. Louis, 1969

Novel — Stand on Zanzibar by John Brunner

Novella — «Nightwings» by Robert Silverberg

Novelette — «The Sharing of Flesh» by Poul Anderson

Short Story - «The Beast That Shouted Love at the Heart of the

World» by Harlan Ellison

Professional Artist — Jack Gaughan

Professional Magazine — The Magazine of Fantasy and Science Fiction

Dramatic — «200L» Fanzine — SF Revievv, Dick Geis, ed. Fan Writer — Harry Warner, Jr. Fan Artist — Vaughn Bode

Special Hugo — to Armstrong, Aldrin, and Collins for the best moonlanding ever

28th Convention - Heidelberg, 1970

Novel — Left Hand of Darkness by Ursula K. Le Guin Novella — «Ship of Shadows» by Fritz Leiber Short Story — «Time Considered as a Helix of Semi-Precious Stones» by Samuel R. Delany

Professional Magazine — The Magazine of Fantasy and Science Fiction

Professional Artist — Kelly Freas Fanzine — SF Review, Dick Geis, ed. Fan Writer — Bob Tucker Fan Artist - Tim Kirk 29th Convention - Boston, 1971

Novel — Ringworld by Larry Niven

Novella — «III Met In Lankhmar» by Fritz Leiber

Short Story — «Slow Sculpture» by Theodore Sturgeon

Professional Magazine — The Magazine of Fantasy and Science

Fiction

Professional Artist — Leo and Diane Dillon Fan Magazine — Ločus, Charles and Dena Brown, eds. Fan Artist — Alicia Austin Fan VVriter — Richard Geis 30th Convention - Los Angeles, 1972

Novel — To Your Scattered Bodies Go by Philip Jose Farmer Novella — «The Oueen of Air and Darkness» by Poul Anderson Short Story — «Inconstant Moon» by Larry Niven Professional Magazine — The Magazine of Fantasy and Science Fiction

Professional Artist — Frank Kelly Freas Dramatic Presentation — «A Clockwork Orange» Fan Magazine — Ločus, Charles and Dena Brown, eds. Fan Artist - Tim Kirk Fan Writer — Harry Warner, Jr. 31st Convention - Toronto, 1973

Novel — The Gods Themselves by Isaac Asimov Novella — «The Word for World Is Forest» by Ursula K. LeGuin Novelette — «Goat Song» by Poul Anderson Short Story - «The Meeting» by Frederik Pohl and C. M. Kornbluth «Eurema's Dam» by R. A. Lafferty Professional Editor — Ben Bova Professional Artist — Frank Kelly Freas Dramatic Presentation — «Sloughterhouse Five» Fan Magazine — Energumen, Michael and Susan Glicksohn, eds. Fan Artist — Tim Kirk Fan VVriter - Terry Carr 32nd Convention — Washington, 1974

Novel — Rendezvous With Rania by Arthur C. Clarke Novella — «The Girl Who Was Plugged In» by James Tiptree, Jr. Novelette — «The Deathbird» by Harlan Ellison

Short Story — «The Ones Who Walk Away From Omeias» hy Ursula ICLegu, by Ursula K. LeGuin Professional Editor — Ben Bova Professional Artist — Frank Kelly Freas Dramatic Presentation — «Slecper» Fan Artist — Tim Kirk Fan Writer — Susan Wood Special Hugo Avvard — Chesley Bonestell 33rd Convention — Melbourne, 1975

Novel — The Dispossessed by Ursula K. LeGuin

Novella — «A Song For Lya» by George R. Martin

Novelette — «Adrift Just Off the Islets of Langerhans:Latitude 38

54'N, Longitude 77 00'13"W» by Harlan Ellison

Short Story — «The Hole Man» by Uirry Niven

Dramatic Presentation — «Young Frankenstein»

Professional Artist — Frank Kelly Freas

Professional Editor — Ben Bova

Fan Magazine — The Alien Critic, Richard Geis, ed.

Fan VVriter — Richard Geis

Fan Artist - Bili Rotsler

Special Hugo Awards — Donald A. VVollheim

VValt Lee

Saraksts no izdevumiem:

The Hugo Winners, Volume 1. * Ed. by Isaac Asimov — April 1973,

A Favvcett Crest Book, USA; Stories From the Hugo Winners, Volume 2. Ed. by Isaac Asimov —

August 1973, A Favvcett Ciest Books, USA; The Hugo Winners, Volume 3. Ed. by Isaac Asimov. — 1977. Doubleday & Company, Inc., Garden City.

Серия:
 
ZILĀ PLANĒTA

ZILĀ PLANĒTA-Fantastisku stāstu krājums

Серия:
 

Схожие по жанру новинки месяца

  •  Найти крысу
     Тур Тереза
     Фантастика, Фэнтези, Любовные романы, Любовно-фантастические романы

    Трудна, романтична и смертельно опасна студенческая жизнь. Особенно если ты учишься в Роннской Академии Магии. И не важно, кто ты. Принцесса Ярборро — дочь главы гильдии боевиков; герцогиня, сбежавшая с другого материка; или простая деревенская девушка из милого местечка с романтичным названием Алояблоньки. Если настоящая дружба для тебя не пустой звук, а магия рвется наружу, то подчиняясь, то диктуя свои условия… Будь готов к невероятным, опасным приключениям! И знай — никто тебе не поможет! Разве что ядовитый зеленый опоссум… И то, если в кармане твоей мантии случайно лежит сладкий пирожок с вештиверовым джемом.

  •  Ведьма на работе
     Гринь Анна
     Фантастика, Фэнтези

    Стоит ли расстраиваться, если не тянешь на роль главной героини? Я всегда верила, что нет. Кому нужна эта жизнь с кучей проблем, которые еще и расхлебывать надо? Но меня занесло в другой мир. Да не по собственной беспечности, а по желанию одной пронырливой особы! И ладно бы я попала в сказку! С принцами. Так нет! Ни принцев. Ни сказки. Да и я не принцесса. И даже не славная воительница… Досталась мне роль маленькой скромной ведьмы. И хочешь или не хочешь, а придется жить и работать по внезапной специальности.

  •  Дорога вечности
     Любимка Настя
     Фантастика, Фэнтези, Любовные романы, Любовно-фантастические романы

    Говорят, что влюбленная женщина способна на всё ради любимого. Но что делать, если выбор Райана — смерть и та, которая должна его убить, — я? Говорят, чтобы воскресить Утратившего Имя, нужно принести жертву. Но что будет, если испортить планы сторонников культа и воскресить не одного, а двух Богов? Говорят, чудеса случаются с каждым, кто владеет магией. Но что станет с чудесами, если магия исчезнет?

  •  Скандал в Институте благородных девиц
     Ефиминюк Марина
     Фантастика, Фэнтези

    Ни одна душа в королевстве не догадывается, что под псевдонимом Бевиса Броза, автора романов для взрослых, прячется студентка Института благородных девиц София Вермонт. И она готова на все, чтобы сохранить скандальный секрет. Испортить жизнь новому преподавателю, разыскивающему писателя? Легко! Ведь на кону стоит репутация не только Софии, но и целого магического рода.

  •  Бывших принцесс не бывает! Няня для орка
     Миловицкая Наталья
     Фантастика, Фэнтези

    Да что ж за невезение такое! Мало того что я всю жизнь прячусь от своего прошлого, не успела передать принцессу будущему супругу, так сама же и оказалась замужем за ним. А он… он такой… орк, одним словом! Вот только орк оказался не так прост, как мог показаться на первый взгляд. И кто знает, может, жизнь в окружении грозных воинов не так уж и плоха…

  •  Три знака смерти
     Жильцова Наталья
     Фантастика, Фэнтези

    Меня зовут Глория. Я — прорицатель-поисковик и с недавних пор невеста одного из известнейших людей королевства Правда, при дворе вряд ли кто-нибудь захочет оказаться на моем месте, поскольку жених впал в королевскую немилость и осужден за убийства

    Доказать, что Айронда подставили, будет очень сложно, ведь враг хитер и расчетлив, и где он нанесет следующий удар, неизвестно.

    Кроме того, в столице нарастают беспорядки, а Винс обнаруживает следы древних воинов-магов.

    Но справиться необходимо, ведь иначе Айронда ждет смерть.

 Жанры книг


 Новые обзоры