Интернет-библиотека NemaloKnig.com: читай-качай!

Velss Herberts - книги автора

Творчество автора (Velss Herberts) представлено в следующих сериях книг:

 Название
 Серия
 Жанр
DIEVU EDIENS

 DIEVU EDIENS

Herberts Velss

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1976

No angļu valodas tulkojušas R. KOKA un R. RUNCE V. VISOCKA zīmējumi

Izdota saskaņa ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevniecību padomes lēmumu

 šai izdevumā publicētais Velsa romāns «Dievu ēdiens» tāpat ir spilgts sociāli filozofiskās fantastikas paraugs. Divu zi­nātnieku sintezētā brīnišķīgā barība, kas veicina visu dzīvo or­ganismu pastiprinātu augšanu (mūsu dienās tādas vielas dēvē par augšanas stimulatoriem), pārvērš kādu pussimtu jauniešu milžos. Jaunie milži pārspēj parastos ļautiņus garīgajā attīstībā tikpat stipri kā fiziskajā. Simbolika te ir skaidra. Jaunajos milžos iemie­soti cilvēces veselīgie, augošie, progresīvie spēki, cilvēces cēlās jūtas un gaišais prāts, kas cenšas atbrīvoties no gara tumsības, sīkmanības un sociālās netaisnības žņaugiem. Un gluži dabiski, starp šīm abām pasaulēm — jauno, augošo un veco, iznīcībai nolemto — notiek sadursme.

Šai sakarā, šķiet, nebūs lieki atzīmēt kādu daudzkārt novē­rotu literārās daiļrades procesa īpatnību. Herberts Velss, kā zi­nāms, bija fabiānis. Un fabiāņu biedrība apvienoja tos angļu sociālistus, galvenokārt no inteliģences aprindām, kuri par vis­lietderīgāko uzskatīja nogaidīšanas taktiku. Šie cilvēki noliedza revolucionāras rīcības nepieciešamību. Viņi ticēja, ka sociālismu var sasniegt, pārliecinot un audzinot cilvēkus, propagandējot sociālisma idejas un apvienojot to piekritējus. Taču, par spīti šai būtībā reformistiskajai pozīcijai, Velss savos romānos — gan «Dievu ēdienā», gan arī citos — rāda, ka antagonistisko šķiru pretrunas neizbēgami pāraug bruņotos konfliktos. Acīmredzot mākslas spēks, tās iekšējā loģika ir tik neatvairāmi, ka ved jeb­kuru īstu mākslinieku daudz tuvāk dzīves patiesībai, nekā viņš saskaņā ar savu politisko pārliecību ir gribējis iet.

Herberts Velss ir atstājis bagātu literāro mantojumu, kas dziļi ietekmējis un, jādomā, ietekmēs vēl ne vienu vien lasītāju paaudzi. Un tas šķiet gluži dabiski, jo Velss ir ne vien domā­tājs, kam dziļi rūp cilvēces likteņi, bet arī brīnišķīgs stāstītājs — spraiga sižeta meistars, kura stāstos un romānos sastopam gan traģiskus konfliktus, gan humoristiskas situācijas, gan reljefi vei­dotus raksturus, gan neaizmirstamas monumentālas ainavas.

Pēckara gados latviešu valodā jau izdoti Velsa romāni «Laika mašīna», «Neredzamais cilvēks», «Doktora Moro sala», «Pasauļu karš» un «Kad gulošais mostas». Tagad tiem piebiedrojas «Pirmie cilvēki uz Mēness» un «Dievu ēdiens». Gribas cerēt, ka šī grāmata vēl vairāk pastiprinās mūsu lasītāju interesi par izcilā angļu fantasta spilgtajiem, aizraujošajiem sacerējumiem.

A. LĪDUMS

Серия:
 
DURVIS SIENĀ

HERBERTS VELSS,. angļu rakstnieks

DURVIS SIENĀ

Серия:
 
Kad Gulošais mostas

KAD GULOŠAIS MOSTAS

Herberts Velss 

izdevniecība «zinātne» Rīga 1970 no angļu valodas tulkojusi R. Koka

Taču — agri vai vēlu — nāk diena, «kad Gulošais mostas».

Tā Herberts Velss nosauc romānu, kuru publicē 1899. gadā.

Romāns «Kad Gulošais mostas» ievērojami atšķiras no citiem rakstnieka darbiem. Tajā trūkst lielu fantastisku simbolu. Autors attēlo nākotnes tehniku, sadzīvi, sociālas un politiskas attiecības. Šī grāmata izvirza Velsa daiļradē vēl neskartu jautājumu par revolūciju.

Sižets ir vienkāršs. Romāna varonis Grehems iegrimst letarģiskā miegā un atmostas pēc pāris gadsimtiem. Viņš uzzina, ka ir kļuvis par Pasaules Valdnieku un ka viņa vārdā tiek ekspluatēti darbaļaudis. Jo drīz viņš pats savām acīm pieredz to visu: cil­vēce nokļuvusi pilnīgā kapitāla verdzībā. Grehems jūt līdzi beztiesīgajiem darbaļaudīm un nolemj vadīt tautas sacelšanos. Daļēji šī cīņa sekmējas. Finansistu varu jeb Aizbildniecības Padomi gāž, taču līdz brīvībai vēl tālu. Baņķieru vietā stājas lielburžuāzija ar kapitālistu Ostrogu priekšgalā. Tas pasludina sevi par valdnieku un pavēlnieku un visu, kas revolūcijā izcīnīts, izmanto savā labā. Tādu atrisinājumu Grehems nevar pieņemt. Viņš turpina cīņu, līdz mirst gaisa kaujā ar Ostrogu. Revolūcija uz zemes tur­pinās.

«Kad Gulošais mostas» — tas ir romāns, kas pauž domu par sociālu pārmaiņu nepieciešamību. Rakst­nieks te uzstājas kā pravietis, kas nākotnes vārdā pareģo kapitālisma bojā eju. Cilvēce reiz atbrīvosies no mantkārīgajiem un uzvarēs tādas idejas kā vispārīga brālība, sociālā un ekonomiskā vienlīdzība.

Серия:
 
LAIKA MAŠĪNA

LAIKA MAŠĪNA

HERBERTS VELSS

LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGĀ -1963

Tulkotāji: Jūlijs Aldermanis Valija Brutāne. Mākslinieks V. Grants

Herberts Džordžs Velss (1866—1946)

Fantāzijas drosmīgā trauksme, sapņi par dabas spēku pa­kļaušanu cilvēkam nekad nav tik cieši saaudušies ar konkrētiem zinātnes sasniegumiem kā musu dienās — kosmisko lidojumu laik­metā. Un nekad nav tik spilgti un uzskatāmi pierādījies, cik daudz var panākt zinātne, ja to nekavē šķiru pretrunas. Tad tā spēj iekarot kosmosu, atbrīvot atomenerģiju, kalpot progresam, teh­nikas attīstībai.

Par tādu atraisītu, varenu zinātni sapņoja lielais angļu progre­sīvais rakstnieks H. Dž. Velss, un zīmīgi, ka tieši uzvarošā soci­ālismā zemē viņa sapņi raduši spilgtu apstiprinājumu.

Herberta Velsa daiļrade ir loti daudzveidīga un plaša. Viņš uzrakstījis ap 40 romānu, ļoti daudz stāstu, filmu scenārijus, publicistiskus rakstus, rokas grāmatas bioloģijā un vēsturē. Vispo­pulārākie ir viņa zinātniski fantastiskie darbi. Tāpat kā Svifta «Gulivera ceļojumi», Dcfo uzņēmīgais Robinsons Krūzo un Zila Verna darbi, arī Velsa fantastiskie romāni aizvien saista un val­dzina jauno lasītāju. Tie rāda, ka pasaule ir ne vien brīnumu pilna kā pasaka, bet arī izpētāma un iekarojama, izzināma un izdibi­nāma, maināma un labojama.

Velsa stāstījumam ir īpaša ievirze. Būdams viens no pirma­jiem zinātniekiem, kas ienāk daiļliteratūrā, viņš ne tikai aizrauj ar saistošu fabulu, bet vienmēr rosina domu, zinātniskus meklē­jumus. Tanī pašā laikā viņa darbi rāda rakstnieka atsaucīgo sirdi, viņa dzīvo interesi par cilvēces likteni, patiesās rūpes par cilvēku sabiedrības nākotni un pauž gaišu ticību šīs sabiedrības progre­sam. Velss nešaubīgi ticiHinātnes attīstībai. Par savu romānu «Kad pamostas guļošais»' viņš raksta, ka aprobežojies tikai ar to, ko pats uzskata par iespējamu, taču izsaka pārliecību, ka cilvēces prāta sasniegumi būs daudz varenāki nekā tie, ko viņš attēlojis. Sāda pieeja zinātnei gluži nemanot savaldzina jaunatni. Vēl jo vairāk saistošus viņa darbus padara Velsa mīlestība uz dzīvi visās tās izpausmēs. «Dzīve man vienmēr šķitusi ārkārtīgi inte­resanta, tā drausmīgi valdzināja mani, tā piepildīja manu apziņu ar tēliem un idejām, un es jutu, ka tas viss jāatdod atpakaļ dzīvei. Es mīlēju dzīvi, un mīlu to aizvien vairāk,» tā viņš raksta priekš­vārdā savu darbu pirmajam izdevumam krievu valoda.

Rakstnieka nozīmi, viņa aso skatienu, daudzpusību un drosmi varam novērtēt vēl labāk, ja atceramies tā laika vēsturiskos un politiskos apstākļus.

Velss parādījās literatūrā XIX gadsimta beigās, imperiālismā sākuma posmā Anglijā. Tehnikai attīstoties, strādnieki grimst ar­vien dziļāk nabadzībā. Notiek virkne streiku un demonstrāciju. Imperiālistiskās Anglijas koloniālā politika tautu iegrūž būru kara, kas atnes zaudējumus un ciešanas.

Ideoloģiskajā frontē, arī literatūrā, iezīmejas divas reakcionā­ras līnijas: viena novirzās uz dekadenci, antihumānismu, neticību cilvēka prātam. Te visspēcīgākais pārstāvis ir Oskars Vailds. Otrā ar Radjedu Kiplingu priekšgalā slavina imperiālismu, šovinismu, aizstāv Anglijas koloniālās tieksmes. Tāpēc jo liela nozīme šai laikā ir godīgiem, progresīviem rakstniekiem, kas nepakļaujas šiem noskaņojumiem, bet no kritizētāja reālisma pozīcijām dros­mīgi atsedz imperiālisma vainas, aizstāv humānismu, cildina cil­vēka spējas. Viņu vidū Velss ieņem nozīmīgu vietu.

Savos stāstos un romānos Velss spilgti parāda kapitālistis­kās sabiedrības trūkumus, izsmēj angļu buržuāzijas aprobežotību, tajā pašā laikā cildinādams prāta nozīmi cilvēces progresa ceļā.

Oskars Vailds, vilinādams cilvēku tīra skaistuma pasaulē, sludinādams «mākslu mākslas dēļ», noliedz cilvēka prāta vērtību un spēku, turpretī Velsa varonis stāstā «Zvaigzne» izsaucas: «Tu vari mani nonāvēt, bet manām smadzenēm ir vara pār tevi — jā, pār visu universu.» Laika ceļotājs («Laika mašīna»), nevērojot briesmas, drosmīgi risina zinātniskas problēmas. Pat ikdienišķs cilvēks, maza antikvariāta īpašnieks (stāstā «Kristāla ola»), zinātnē atrod savas dzīves jēgu. Velsa varoņu aktīvā iejaukšanās mūsu pasaules norisēs, viņu kvēlās, pašaizliedzīgās, nerimstošās atziņu un zinā­šanu alkas ir izaicinājums mistikas un iracionālisma sludinātā­jiem, tiešiem un netiešiem imperiālisma aizstāvjiem.

Kamēr Radjeds Kiplings slavina «džungļu likumu» un ide­alizē angļu «civilizācijas nesējus», kuri valda pār iedzimtajiem, Velss daudzos savos darbos nesaudzīgi parāda šīs valdīšanas brutalitāti.

Jau Velsa daiļrades sākumā atklājās viņa zinātniski fantastiskā romāna īpatnējās iezīmes un reālistiskais rakstīšanas veids — viņa zinātniski fantastiskie darbi skan kā patiesība. Viņš iet Svifta pē­dās, izlietodams fantastiku kā kritikas metodi, saistīdams zinātnes attīstības un cilvēka izglītības jautājumus ar plašākām sociālām un politiskām problēmām. Velss arī konkrēti parāda zinātnes likteņus kapitālisma apstākļos.

Savā pirmajā sacerējumā «Laika mašīna» (1895) viņš rāda, ka zinātnes un tehnikas attīstība, ja tā notiek kapitālistu šķiras inte­resēs, neatvairāmi noved cilvēci pie pašiznīcināšanās. Laika , ceļo­tājs nokļūst 802 701. gada pasaulē un tur sastop divus cilvēka pa­veidus — nevarīgos, pārsmalcinātos elojus un darba rūķus mor- lokus, rupjas tumsas būtnes. Jo tuvāk viņš iepazīst šos cilvēkus, jo drausmīgāki ir viņa atklājumi. Morloki dzīvo tikai pazemē, viņi ir fiziski un garīgi deģenerējušies. Arī eloji deģenerējušies — zaudē­juši katru interesi, alkas pēc zināšanām, pat aizmirsuši rakstīt un lasīt- Patiešām, intelekts «izdarījis pašnāvību». Un Laika ceļotājs saprot, ka «šāds stāvoklis radies, pakāpeniski pieaugot atšķirībai starp kapitālistu un strādnieku …»

Velsa kritika ir drūma, viņa satīra skumja. Stāstījuma pesi­mismu mazina paša Laika ceļotāja tēls, viņa nenogurstošais mek­lētāja gars, kā arī romāna epilogs, kurā autors izsaka cerības, ka civilizācija tomēr šadi neiznīcinās pati sevi.

Šādus lēcienus laikā un telpā Velss izmanto daudzos sacerē­jumos.

«Pletnera stāstā» jauns maģistrs, izdarot eksperimentu, nokļūst ārpus telpas un no turienes .vēro mantkāri un alkatīgumu, kas cilvēkus urda uz nekrietnu rīcību. «Stāsts par priekšdienām» lasī­tāju aizved XXII gadsimtā, kad sasniegts tīri vai neticams tehni­kas progress. Taču visi šie sasniegumi ir pasaules monopolu rokās, tie neatvieglina cilvēku dzīvi — gandrīz trešā dala iedzīvotāju ir pilnīgi paverdzināta. Sis stāsts sasaucas ar 1899. gadā uzrakstīto romānu «Kad pamostas gulošais», kas sociāli vēl nozīmīgāks nekā «Laika mašīna». Te sevišķi spilgti un konkrēti parādīta buržuāziskā sabiedrība savā galējā attīstībā. šinī romānā Velss norada ne tikai uz briesmām, kas slēpjas kapitālistiskajā iekārtā, bet attēlo arī cilvēkus, kas ceļas cīņā pret to. Guļošais atmostas pasaulē, pār kuru valda Pasaules trests ar Balto padomi priekš­galā. Visi cilvēces sasniegumi atklāti vērsti uz to, lai tautu novestu līdz morloku stāvoklim. Bet tauta negrib to pieļaut, tā saceļas, lai pārņemtu varu.

Taču tas ir vienīgais romāns, kurā Velss atzīst revolūciju. Rakstnieka pasaules uzskats ir pretrunīgs, un tas izpaužas arī viņa daiļradē. Sīs pretrunas sevišķi skaidri parādās romānā «Ārsta Moro sala» (1896).

Galvenais varonis, neparasti apdāvinātais un enerģiskais zi­nātnieks Moro sācis darboties īstas, visnotaļ humānas zinātnes vārdā. Savu mūžu viņš veltījis dzīvnieku ķermeņa plastiskuma stu­dijām, dzīvu audu transplantācijai. Moro uzsRata, ka, apbruņots ar antiseptisko ķirurģiju un īsti izzinājis augšanas likumus, viņš va­rētu mainīt arī instinktus un sliecības. Sabiedrība atstumj šo ģe­niālo cilvēku, atraida viņa pakalpojumus. Rezultātā — Moro vairs neveic sabiedrībai derīgu darbu, bet ar aukstu vienaldzību, ar necil­vēcisku cietsirdību turpina savus zinātniskos eksperimentus viens pats. Autors parāda, ka zinātne, kurai nav humāna mērķa, kļūst par negatīvu spēku, kas laupa pēdējās žēluma un līdzcietī­bas paliekas. Un lasītājs līdz ar Prendiku, kas stāsta mums par ārstu Moro, kaut gan apbrīno ārsta vareno prātu un interesi par zinātni, taču nodreb šausmās, redzēdams, kādas sāpes un ciešanas viņš nodara gluži aukstasinīgi, — lai tikai apmierinātu šo interesi.

Tā ir viena līnija šai romānā. Taču ir vēl arī otra — galvenā līnija. Moro no dzīvniekiem rada puscilvēku pūli, valda pār to, iedvešot viņiem bailes. Lai noturētu viņus paklausībā, Moro liek šiem puscilvēkiem skaitīt īpašus «likumus» un izpildīt baigu ritu­ālu, kas tieši atgādina misionāru ieviestās reliģiskās ceremonijas. Sī paklausība tomēr izrādās tikpat ārišķīga kā šo dzīvnieku cilvē­ciskums. Nogaršojuši asinis, viņi saceļas pret salā ieviesto kartību un pašu Moro nogalina.

Moro valdīšana pār puscilvēkiem , ir baismīga kolonizācijas karikatūra, dzēlīga atbilde uz Kiplinga «Džungļu grāmatu», kas bija iznākusi divus gadus agrāk. Līdz ar to romānā iezīmēta arī treša līnija — bailes no revolūcijas. Būdams zinātnieks un humānists, Velss saprot, ka kapitālisms, koloniālisms jāiznīcina, lai cilvēce ietu progresa ceļu. Taču revolūciju viņš uzskata par nežēlīgu lī­dzekli. Velss baidās no tautas masām, netic, ka tās spētu pārvaldīt valsti, tāpēc liek cerības uz gudriem, kulturāliem zinātniekiem, kas pamazām mainītu cilvēka dabu un vadītu sabiedrību.

Velss ir nesaudzīgs kritizētājs un atmaskotājs, taču, sapinies sīkburžuāziskos uzskatos, neliek saviem varoņiem darboties ta, lai viņi pārveidotu sabiedrību. Viņi nekad neiesaistās socialaja dzīvē. Buržuāziskā sabiedrība viņus ierobežo, bet viņi nemēģina cī­nīties pret šiem ierobežojumiem, jo ir vientuļi un sabiedrotos ne­meklē tur, kur tie atrodami — apspiestās tautas masās. Un tomēr Velsa varoņi iegūst mūsu simpātijas, jo viņi tiecas pēc lieluma, viņu domu lidojums ir augsts.

Savus uzskatus par zinātnieka stāvokli buržuāziskajā sabied­rībā Velss varbūt vislabāk izteicis romānā «Neredzamais cilvēks». Šis darbs ieņem centrālo vietu rakstnieka agrīno zinātniski fan­tastisko romānu virknē. Grifins, jauns zinātnieks, ieguvis prasmi un zināšanas, attīstījis savu talantu, dzīvodams pusbadā un naba­dzībā. Viņam ne tikai jācīnās ar materiālajām grūtībām, bet prī jāsargās no viduvējiem zinātniekiem, kam skauž drosmīgs un nepa­rasts prāts. Taču savu atklājumu, kam milzīga zinātniska nozīme, Grifins grib izlietot egoistiskam mērķim. «Neredzamajam cilvēkam pieder vara,» viņš saka. Paliekot neredzams, viņš var kļūt bagāts un valdīt pār citiem. Tātad ideoloģiski Grifins ir tāds pats kā sa­biedrība, pret kuru viņš cinās, viņam piemīt īsta buržuāzijas pār­stāvja īpašības. Mēģinādams nodibināt savu «terora valsti», Gri­fins iet bojā, un līdz ar viņu zūd arī vērtīgais izgudrojums, tā arī nenesot labumu cilvēkiem.

Mēs atceramies putekļainās, sairušās grāmatas sen pamestajā bibliotēkā, ko vēro Laika ceļotājs, prātodams par to, cik daudz cilvēces pūliņu ir izšķiests veltīgi. Arī Grifina, izgudrojums ir veltīgs un netiek izmantots buržuāziskajā sabiedrībā. Līdzīgu traģēdiju piedzīvo ari dimanta taisītājs, kristāla olas īpašnieks un daudzi citi Velsa varoņi — zinātnieki.

Jo vairāk Velss vēro kapitālistisko īstenību, jo vairāk viņu sāk nodarbināt morāles jautājumi. Tagad viņš saskata ne tikai pret­runu starp tehnikas iespējamo progresu un darbaļaužu augošo nabadzību, bet viņu satrauc arī pretruna starp zinātnes sasniegu­miem un sabiedrības morālo pagrimumu. Līdz ar to savos nāka­majos romānos un stāstos Velss arvien vairāk pievēršas ikdienai. Un tieši te jo spilgti sāk izpausties Velsa humānisms, sirsnība un smalkjūtība, viņš pazīst un izprot cilvēka dvēseli, runā par saviem varoņiem ar patiesu līdzcietību un vieglu ironiju. Tas sevišķi parādās viņa stāstos, mazāk — romānos.

Stāstu darbības vieta parasti ir provinces pilsētiņa, ko autors tik labi pazīst, varoņi — sīki veikalnieki, amatnieki, skolotāji. Lai cik sekla, vienmuļa un pelēcīga būtu viņu dzīve, rakstnieks tanī pratis saskatīt ilgas pēc skaistuma, zināšanām un piedzīvoju­miem — progresa virzošo spēku. Stāsta «Skaistais uzvalks» ma­zais varonis ir īsts sapņotājs, sava sapņa dēļ viņš nelaimīgi iet bojā. Jauneklis stāstā «Durvis sienā» savā ikdienas dzīvē arvien tiecas pēc brīnišķīgās pasaules, kas reiz pavīdējusi aiz šīm dur­vīm. Jaunais skolotājs stāstā «Ābols» atsakās no izziņas ābola, taču visu mūžu nebeidz ilgoties pēc tā. Šie un daudzi citi varoņi modina žēlumu vai liek mums pasmaidīt, jo ari pats autors stāsta par viņiem ar siltu ironiju. Viņi visi ir cilvēciski, viņiem piemīt drosme pacelties pāri savai videi, ja ne citādi, tad vismaz sapņos un iztēlē.

Arī savos sadzīves romānos Velss par varoņiem izvēlas mazos cilvēkus. Romānā «Mīlestība un misters Luišams» (1900) rakst­nieks notēlo tālaika Londonu, kur blakus greznībai valda naba­dzība, kur spoži apgaismotu skatlogu priekšā bērni ubago peni­jus. Luišams cīnās, lai iegūtu izglītību, tomēr spiests atteikties no studijām, jo citādi nevar apprecēt mīļoto meiteni. Daļēji autobio­grāfiskais romāns «Kipss» (1905), kas stāsta par jaunu manufak­tūras veikala pārdevēju, sevišķi izceļas ar satīriskiem angļu aug­stākās sabiedrības notēlojumiem. Vēl interesantāks ir romāns «Tono Bangajs» (1909), kas rāda, kā uzzeļ un izput kāda krāp­nieka bizness, kā izaug monopoli. Šie darbi saturā tikpat plaši un nozīmīgi kā Velsa fantastiskie romāni, un arī šajos ļoti skaidri izpaužas Velsa sīkburžuāzisko uzskatu šaurība. Viņš tā arī neuz­rakstīja sava laika episko romānu, kas viņam bija padomā.

Kad sākas pirmais pasaules karš. Velss ir viens no nedaudza­jiem inteliģences pārstāvjiem Anglijā, kas aicina atbruņoties un saskata, ka Anglijas valdošās šķiras apdraud tautu vairāk nekā vācu armija. Viņa nostāju pauž jauna tipa romāns — sociāls uri politisks — «Misters Britlings beidzot saprot visu» (1916). Mak- sims Gorkijs, ko Velss mīlēja un apbrīnoja, atzina, ka «tā ir neap­šaubāmi labākā, pati drosmīgākā, patiesākā un humānākā grā­mata, kas Eiropā sarakstīta šī nolādētā kara laikā»!

Gorkijs rakstīja Velsam: «Esmu pārliecināts, — vēlāk, kad kļū­sim cilvēcīgāki, Anglija jutīsies lepna, ka pirmā balss, kas paudusi protestu… pret kara zvērībām, atskanējusi Anglijā, un tad visi godīgie un saprātīgie cilvēki Jūsu vārdu pieminēs ar pateicību.»

H. Velsa personību, patieso godīgumu un interesi par katru progresu raksturo viņa drosmīgais brauciens uz Padomju Savie­nību 1920. gadā un pēc šī apmeklējuma sarakstītā- grāmata «Krie­vija miglā». Grāmatas un paša brauciena nozīmi var īsti novērtēt tikai tad, ja atceramies toreizējos starptautiskos apstākļus. Tas bija laiks, kad Eiropa vērsās pret jauno Padomju zemi ar imperi­ālistisko intervenci, ar nekaunīgiem apmelojumiem un naidu un

vadošā loma te bija tieši Anglijai. Patiesīgā grāmata īsti nepatī­kami pārsteidza angļu buržuāzisko sabiedrību. Tiesa, Velss nespēj saprast revolūcijas īsto būtību. Taču viņš godīgi un aizkustinoši stāsta par Petrogradu un Maskavu, atklājot bada un sabrukuma īstos vaininiekus — interventus. Nevis komunisms, bet imperi­ālisms ir vainojams Krievijas postā, jo tas ir sācis intervenci un nežēlīgo blokādi. Velss kvēli stāsta par komunistu godīgumu un patiesīgumu, par viņu pārcilvēciskajām pūlēm atjaunot valst^ normālu dzīvi.

Palikdams sev uzticīgs, Velss galvenokārt interesējās par zi­nātnes un kultūras stāvokli Padomju Krievijā. Viņš ar dziļu ap­brīnu piemin savu veco draugu Gorkiju, kas meties kultūras cīņā, stāsta par Zinātnieku namu, kur Pavlovs sevišķi grūtos apstākļos risina augstākās nervu sistēmas problēmas. Velsam par brīnumu, skolās notiek mācības, teātros — izrādes. Velss beidzot satiekas ar Ļeņinu, kas viņu pārsteidz ar saviem drosmīgajiem sapņiem, savu vienkāršību un cilvēcīgumu. Velsu nepārliecina, taču sajūs­mina Ļeņina valsts elektrifikācijas plāns un viņa ticība Krievijas nākotnes varenajām perspektīvām.

Ar visu savu cieņu pret jauno sociālistisko republiku Velss tomēr apgalvo, ka rietumu pasaulei revolūcija nav piemērojama, to var glābt vienīgi reformu ceļš. Izglītot cilvēku, pareizi mācot vēs­turi, — šī ir viena no Velsa mīļākajām idejām; viņš arī pats mē­ģina pāraudzināt cilvēku, rakstīdams grāmatas par pasaules vēs­turi. 1920. gadā viņš Gorkija dzīvokli raksta, ka īsts miers un inter­nacionālisms lielā mērā atkarīgi no šādas Izglītības.

Taču, šķiet, mūža beigās Velss pats šaubījies, vai viņam bijusi taisnība. Stāstā «Zaudētais mantojums» Velss dzēlīgi izsmej vecu savādnieku, kas visu mūžu rakstījis, lai mācītu cilvēkus, lai cīnītos pret «karu un valodām par karu, un… sociālisma maldiem, un savtīgu kapitālu…», bet neviens nelasa viņa grāmatas, un viņš nomirst, apzinādamies, ka dzīvojis veltigi.

Divdesmito gadu beigās un trīsdesmitajos gados, kad Eiropai uzbrūk fašisms, viss Velsa literārais darbs veltīts cīņai pret šīm briesmām. Balss, kas romānā «Neredzamais cilvēks» brīdina no rupja spēka, no' «terora valsts», vēl skaidrāk un zīmīgāk skan ro­mānā «Misters Bletsvertijs Rempola salā». Romāns uzrakstīts 1928. gadā, kad šāds terors jau valdīja Eiropā. Interesanti, ka te Velss atkal pievēršas fantastikai kā kritikas metodei — tāpat kā antifašistiskajā stāstā «Dzelžotje».

1934. gadā viņš apmeklē Padomju Savienību otru reizi, redz pārmaiņas, kas dziļi ietekmē viņu, redz, ka Ļeņina lielais sapnis pakāpeniski kļūst īstenība.

Trīsdesmito gadu beigās Velss ir viens no aktīvākajiem un drosmīgākajiem angļu inteliģentiem, kas atklāti protestē pret rietumvalstu valdību noziedzīgo neiejaukšanās politiku, kas īstenībā ir izdabāšana fašismam.

Kad sākas otrais pasaules karš, Velss jau ir labi gados. Tomēr pat tad, 75 gadu vecumā, viņš spēj pārvērtēt savu nostāju. Referātā, kas nolasīts 1941. gada 27. septembri Britu Zinātnes Veicināšanas biedrības sasauktajā konferencē, Velss vēršas ne tikai pret hitle- rismu, bet ari pret rietumu pasaules «irstošo, novecojušo sociālo un politisko kārtību». «Mums, garīga darba strādniekiem, jāizlemj,» viņš raksta, «vai būsim līdzīgi grieķu vergiem un darīsim, ko pavēlēs mūsu kungi, gangsteri un peļņas rausēji, vai ieņemsim savu likumīgo vietu kā pasaules kungi un kalpi!»

1945. gada maijā, īsi pirms nāves, Velss raksta avīzei Daily Worker, paziņodams savu lēmumu gaidāmajās vēlēšanās «aktīvi •atbalstīt atdzimstošo komunistisko partiju un nodot savu balsi tās labā».

Herberts Velss ar saviem zinātniski fantastiskajiem sacerēju­miem uztvēris zinātnes attīstības nākotnes virzienu. Daudz kas no viņa sapņiem ir īstenojies, kļuvis daļa no mūsu dzīves.

Velsa sacerējumi vēl arvien modina interesi par pasauli, ro­sina domu, iesilda mūs līdzcietībā pret cilvēkiem, liek kopā ar autoru raizēties par cilvēces nākotni, vērsties pret stingumu, aiz­spriedumiem un reakciju.

T. Zālīte

Серия:
 
NEREDZAMAIS CILVĒKS

NEREDZAMAIS CILVĒKS

Herberts Velss

Tulkojusi Valija Brutāne

Herberts Džordžs Velss (1866—1946)

Fantāzijas drosmīgā trauksme, sapņi par dabas spēku pa­kļaušanu cilvēkam nekad nav tik cieši saaudušies ar konkrētiem zinātnes sasniegumiem kā musu dienās — kosmisko lidojumu laik­metā. Un nekad nav tik spilgti un uzskatāmi pierādījies, cik daudz var panākt zinātne, ja to nekavē šķiru pretrunas. Tad tā spēj iekarot kosmosu, atbrīvot atomenerģiju, kalpot progresam, teh­nikas attīstībai.

Par tādu atraisītu, varenu zinātni sapņoja lielais angļu progre­sīvais rakstnieks H. Dž. Velss, un zīmīgi, ka tieši uzvarošā soci­ālismā zemē viņa sapņi raduši spilgtu apstiprinājumu.

Herberta Velsa daiļrade ir loti daudzveidīga un plaša. Viņš uzrakstījis ap 40 romānu, ļoti daudz stāstu, filmu scenārijus, publicistiskus rakstus, rokas grāmatas bioloģijā un vēsturē. Vispo­pulārākie ir viņa zinātniski fantastiskie darbi. Tāpat kā Svifta «Gulivera ceļojumi», Dcfo uzņēmīgais Robinsons Krūzo un Zila Verna darbi, arī Velsa fantastiskie romāni aizvien saista un val­dzina jauno lasītāju. Tie rāda, ka pasaule ir ne vien brīnumu pilna kā pasaka, bet arī izpētāma un iekarojama, izzināma un izdibi­nāma, maināma un labojama.

Velsa stāstījumam ir īpaša ievirze. Būdams viens no pirma­jiem zinātniekiem, kas ienāk daiļliteratūrā, viņš ne tikai aizrauj ar saistošu fabulu, bet vienmēr rosina domu, zinātniskus meklē­jumus. Tanī pašā laikā viņa darbi rāda rakstnieka atsaucīgo sirdi, viņa dzīvo interesi par cilvēces likteni, patiesās rūpes par cilvēku sabiedrības nākotni un pauž gaišu ticību šīs sabiedrības progre­sam. Velss nešaubīgi ticiHinātnes attīstībai. Par savu romānu «Kad pamostas guļošais»' viņš raksta, ka aprobežojies tikai ar to, ko pats uzskata par iespējamu, taču izsaka pārliecību, ka cilvēces prāta sasniegumi būs daudz varenāki nekā tie, ko viņš attēlojis. Sāda pieeja zinātnei gluži nemanot savaldzina jaunatni. Vēl jo vairāk saistošus viņa darbus padara Velsa mīlestība uz dzīvi visās tās izpausmēs. «Dzīve man vienmēr šķitusi ārkārtīgi inte­resanta, tā drausmīgi valdzināja mani, tā piepildīja manu apziņu ar tēliem un idejām, un es jutu, ka tas viss jāatdod atpakaļ dzīvei. Es mīlēju dzīvi, un mīlu to aizvien vairāk,» tā viņš raksta priekš­vārdā savu darbu pirmajam izdevumam krievu valoda.

Rakstnieka nozīmi, viņa aso skatienu, daudzpusību un drosmi varam novērtēt vēl labāk, ja atceramies tā laika vēsturiskos un politiskos apstākļus.

Velss parādījās literatūrā XIX gadsimta beigās, imperiālismā sākuma posmā Anglijā. Tehnikai attīstoties, strādnieki grimst ar­vien dziļāk nabadzībā. Notiek virkne streiku un demonstrāciju. Imperiālistiskās Anglijas koloniālā politika tautu iegrūž būru kara, kas atnes zaudējumus un ciešanas.

Ideoloģiskajā frontē, arī literatūrā, iezīmejas divas reakcionā­ras līnijas: viena novirzās uz dekadenci, antihumānismu, neticību cilvēka prātam. Te visspēcīgākais pārstāvis ir Oskars Vailds. Otrā ar Radjedu Kiplingu priekšgalā slavina imperiālismu, šovinismu, aizstāv Anglijas koloniālās tieksmes. Tāpēc jo liela nozīme šai laikā ir godīgiem, progresīviem rakstniekiem, kas nepakļaujas šiem noskaņojumiem, bet no kritizētāja reālisma pozīcijām dros­mīgi atsedz imperiālisma vainas, aizstāv humānismu, cildina cil­vēka spējas. Viņu vidū Velss ieņem nozīmīgu vietu.

Savos stāstos un romānos Velss spilgti parāda kapitālistis­kās sabiedrības trūkumus, izsmēj angļu buržuāzijas aprobežotību, tajā pašā laikā cildinādams prāta nozīmi cilvēces progresa ceļā.

Oskars Vailds, vilinādams cilvēku tīra skaistuma pasaulē, sludinādams «mākslu mākslas dēļ», noliedz cilvēka prāta vērtību un spēku, turpretī Velsa varonis stāstā «Zvaigzne» izsaucas: «Tu vari mani nonāvēt, bet manām smadzenēm ir vara pār tevi — jā, pār visu universu.» Laika ceļotājs («Laika mašīna»), nevērojot briesmas, drosmīgi risina zinātniskas problēmas. Pat ikdienišķs cilvēks, maza antikvariāta īpašnieks (stāstā «Kristāla ola»), zinātnē atrod savas dzīves jēgu. Velsa varoņu aktīvā iejaukšanās mūsu pasaules norisēs, viņu kvēlās, pašaizliedzīgās, nerimstošās atziņu un zinā­šanu alkas ir izaicinājums mistikas un iracionālisma sludinātā­jiem, tiešiem un netiešiem imperiālisma aizstāvjiem.

Kamēr Radjeds Kiplings slavina «džungļu likumu» un ide­alizē angļu «civilizācijas nesējus», kuri valda pār iedzimtajiem, Velss daudzos savos darbos nesaudzīgi parāda šīs valdīšanas brutalitāti.

Jau Velsa daiļrades sākumā atklājās viņa zinātniski fantastiskā romāna īpatnējās iezīmes un reālistiskais rakstīšanas veids — viņa zinātniski fantastiskie darbi skan kā patiesība. Viņš iet Svifta pē­dās, izlietodams fantastiku kā kritikas metodi, saistīdams zinātnes attīstības un cilvēka izglītības jautājumus ar plašākām sociālām un politiskām problēmām. Velss arī konkrēti parāda zinātnes likteņus kapitālisma apstākļos.

Savā pirmajā sacerējumā «Laika mašīna» (1895) viņš rāda, ka zinātnes un tehnikas attīstība, ja tā notiek kapitālistu šķiras inte­resēs, neatvairāmi noved cilvēci pie pašiznīcināšanās. Laika , ceļo­tājs nokļūst 802 701. gada pasaulē un tur sastop divus cilvēka pa­veidus — nevarīgos, pārsmalcinātos elojus un darba rūķus mor- lokus, rupjas tumsas būtnes. Jo tuvāk viņš iepazīst šos cilvēkus, jo drausmīgāki ir viņa atklājumi. Morloki dzīvo tikai pazemē, viņi ir fiziski un garīgi deģenerējušies. Arī eloji deģenerējušies — zaudē­juši katru interesi, alkas pēc zināšanām, pat aizmirsuši rakstīt un lasīt- Patiešām, intelekts «izdarījis pašnāvību». Un Laika ceļotājs saprot, ka «šāds stāvoklis radies, pakāpeniski pieaugot atšķirībai starp kapitālistu un strādnieku …»

Velsa kritika ir drūma, viņa satīra skumja. Stāstījuma pesi­mismu mazina paša Laika ceļotāja tēls, viņa nenogurstošais mek­lētāja gars, kā arī romāna epilogs, kurā autors izsaka cerības, ka civilizācija tomēr šadi neiznīcinās pati sevi.

Šādus lēcienus laikā un telpā Velss izmanto daudzos sacerē­jumos.

«Pletnera stāstā» jauns maģistrs, izdarot eksperimentu, nokļūst ārpus telpas un no turienes .vēro mantkāri un alkatīgumu, kas cilvēkus urda uz nekrietnu rīcību. «Stāsts par priekšdienām» lasī­tāju aizved XXII gadsimtā, kad sasniegts tīri vai neticams tehni­kas progress. Taču visi šie sasniegumi ir pasaules monopolu rokās, tie neatvieglina cilvēku dzīvi — gandrīz trešā dala iedzīvotāju ir pilnīgi paverdzināta. Sis stāsts sasaucas ar 1899. gadā uzrakstīto romānu «Kad pamostas gulošais», kas sociāli vēl nozīmīgāks nekā «Laika mašīna». Te sevišķi spilgti un konkrēti parādīta buržuāziskā sabiedrība savā galējā attīstībā. šinī romānā Velss norada ne tikai uz briesmām, kas slēpjas kapitālistiskajā iekārtā, bet attēlo arī cilvēkus, kas ceļas cīņā pret to. Guļošais atmostas pasaulē, pār kuru valda Pasaules trests ar Balto padomi priekš­galā. Visi cilvēces sasniegumi atklāti vērsti uz to, lai tautu novestu līdz morloku stāvoklim. Bet tauta negrib to pieļaut, tā saceļas, lai pārņemtu varu.

Taču tas ir vienīgais romāns, kurā Velss atzīst revolūciju. Rakstnieka pasaules uzskats ir pretrunīgs, un tas izpaužas arī viņa daiļradē. Sīs pretrunas sevišķi skaidri parādās romānā «Ārsta Moro sala» (1896).

Galvenais varonis, neparasti apdāvinātais un enerģiskais zi­nātnieks Moro sācis darboties īstas, visnotaļ humānas zinātnes vārdā. Savu mūžu viņš veltījis dzīvnieku ķermeņa plastiskuma stu­dijām, dzīvu audu transplantācijai. Moro uzsRata, ka, apbruņots ar antiseptisko ķirurģiju un īsti izzinājis augšanas likumus, viņš va­rētu mainīt arī instinktus un sliecības. Sabiedrība atstumj šo ģe­niālo cilvēku, atraida viņa pakalpojumus. Rezultātā — Moro vairs neveic sabiedrībai derīgu darbu, bet ar aukstu vienaldzību, ar necil­vēcisku cietsirdību turpina savus zinātniskos eksperimentus viens pats. Autors parāda, ka zinātne, kurai nav humāna mērķa, kļūst par negatīvu spēku, kas laupa pēdējās žēluma un līdzcietī­bas paliekas. Un lasītājs līdz ar Prendiku, kas stāsta mums par ārstu Moro, kaut gan apbrīno ārsta vareno prātu un interesi par zinātni, taču nodreb šausmās, redzēdams, kādas sāpes un ciešanas viņš nodara gluži aukstasinīgi, — lai tikai apmierinātu šo interesi.

Tā ir viena līnija šai romānā. Taču ir vēl arī otra — galvenā līnija. Moro no dzīvniekiem rada puscilvēku pūli, valda pār to, iedvešot viņiem bailes. Lai noturētu viņus paklausībā, Moro liek šiem puscilvēkiem skaitīt īpašus «likumus» un izpildīt baigu ritu­ālu, kas tieši atgādina misionāru ieviestās reliģiskās ceremonijas. Sī paklausība tomēr izrādās tikpat ārišķīga kā šo dzīvnieku cilvē­ciskums. Nogaršojuši asinis, viņi saceļas pret salā ieviesto kartību un pašu Moro nogalina.

Moro valdīšana pār puscilvēkiem , ir baismīga kolonizācijas karikatūra, dzēlīga atbilde uz Kiplinga «Džungļu grāmatu», kas bija iznākusi divus gadus agrāk. Līdz ar to romānā iezīmēta arī treša līnija — bailes no revolūcijas. Būdams zinātnieks un humānists, Velss saprot, ka kapitālisms, koloniālisms jāiznīcina, lai cilvēce ietu progresa ceļu. Taču revolūciju viņš uzskata par nežēlīgu lī­dzekli. Velss baidās no tautas masām, netic, ka tās spētu pārvaldīt valsti, tāpēc liek cerības uz gudriem, kulturāliem zinātniekiem, kas pamazām mainītu cilvēka dabu un vadītu sabiedrību.

Velss ir nesaudzīgs kritizētājs un atmaskotājs, taču, sapinies sīkburžuāziskos uzskatos, neliek saviem varoņiem darboties ta, lai viņi pārveidotu sabiedrību. Viņi nekad neiesaistās socialaja dzīvē. Buržuāziskā sabiedrība viņus ierobežo, bet viņi nemēģina cī­nīties pret šiem ierobežojumiem, jo ir vientuļi un sabiedrotos ne­meklē tur, kur tie atrodami — apspiestās tautas masās. Un tomēr Velsa varoņi iegūst mūsu simpātijas, jo viņi tiecas pēc lieluma, viņu domu lidojums ir augsts.

Savus uzskatus par zinātnieka stāvokli buržuāziskajā sabied­rībā Velss varbūt vislabāk izteicis romānā «Neredzamais cilvēks». Šis darbs ieņem centrālo vietu rakstnieka agrīno zinātniski fan­tastisko romānu virknē. Grifins, jauns zinātnieks, ieguvis prasmi un zināšanas, attīstījis savu talantu, dzīvodams pusbadā un naba­dzībā. Viņam ne tikai jācīnās ar materiālajām grūtībām, bet prī jāsargās no viduvējiem zinātniekiem, kam skauž drosmīgs un nepa­rasts prāts. Taču savu atklājumu, kam milzīga zinātniska nozīme, Grifins grib izlietot egoistiskam mērķim. «Neredzamajam cilvēkam pieder vara,» viņš saka. Paliekot neredzams, viņš var kļūt bagāts un valdīt pār citiem. Tātad ideoloģiski Grifins ir tāds pats kā sa­biedrība, pret kuru viņš cinās, viņam piemīt īsta buržuāzijas pār­stāvja īpašības. Mēģinādams nodibināt savu «terora valsti», Gri­fins iet bojā, un līdz ar viņu zūd arī vērtīgais izgudrojums, tā arī nenesot labumu cilvēkiem.

Mēs atceramies putekļainās, sairušās grāmatas sen pamestajā bibliotēkā, ko vēro Laika ceļotājs, prātodams par to, cik daudz cilvēces pūliņu ir izšķiests veltīgi. Arī Grifina, izgudrojums ir veltīgs un netiek izmantots buržuāziskajā sabiedrībā. Līdzīgu traģēdiju piedzīvo ari dimanta taisītājs, kristāla olas īpašnieks un daudzi citi Velsa varoņi — zinātnieki.

Jo vairāk Velss vēro kapitālistisko īstenību, jo vairāk viņu sāk nodarbināt morāles jautājumi. Tagad viņš saskata ne tikai pret­runu starp tehnikas iespējamo progresu un darbaļaužu augošo nabadzību, bet viņu satrauc arī pretruna starp zinātnes sasniegu­miem un sabiedrības morālo pagrimumu. Līdz ar to savos nāka­majos romānos un stāstos Velss arvien vairāk pievēršas ikdienai. Un tieši te jo spilgti sāk izpausties Velsa humānisms, sirsnība un smalkjūtība, viņš pazīst un izprot cilvēka dvēseli, runā par saviem varoņiem ar patiesu līdzcietību un vieglu ironiju. Tas sevišķi parādās viņa stāstos, mazāk — romānos.

Stāstu darbības vieta parasti ir provinces pilsētiņa, ko autors tik labi pazīst, varoņi — sīki veikalnieki, amatnieki, skolotāji. Lai cik sekla, vienmuļa un pelēcīga būtu viņu dzīve, rakstnieks tanī pratis saskatīt ilgas pēc skaistuma, zināšanām un piedzīvoju­miem — progresa virzošo spēku. Stāsta «Skaistais uzvalks» ma­zais varonis ir īsts sapņotājs, sava sapņa dēļ viņš nelaimīgi iet bojā. Jauneklis stāstā «Durvis sienā» savā ikdienas dzīvē arvien tiecas pēc brīnišķīgās pasaules, kas reiz pavīdējusi aiz šīm dur­vīm. Jaunais skolotājs stāstā «Ābols» atsakās no izziņas ābola, taču visu mūžu nebeidz ilgoties pēc tā. Šie un daudzi citi varoņi modina žēlumu vai liek mums pasmaidīt, jo ari pats autors stāsta par viņiem ar siltu ironiju. Viņi visi ir cilvēciski, viņiem piemīt drosme pacelties pāri savai videi, ja ne citādi, tad vismaz sapņos un iztēlē.

Arī savos sadzīves romānos Velss par varoņiem izvēlas mazos cilvēkus. Romānā «Mīlestība un misters Luišams» (1900) rakst­nieks notēlo tālaika Londonu, kur blakus greznībai valda naba­dzība, kur spoži apgaismotu skatlogu priekšā bērni ubago peni­jus. Luišams cīnās, lai iegūtu izglītību, tomēr spiests atteikties no studijām, jo citādi nevar apprecēt mīļoto meiteni. Daļēji autobio­grāfiskais romāns «Kipss» (1905), kas stāsta par jaunu manufak­tūras veikala pārdevēju, sevišķi izceļas ar satīriskiem angļu aug­stākās sabiedrības notēlojumiem. Vēl interesantāks ir romāns «Tono Bangajs» (1909), kas rāda, kā uzzeļ un izput kāda krāp­nieka bizness, kā izaug monopoli. Šie darbi saturā tikpat plaši un nozīmīgi kā Velsa fantastiskie romāni, un arī šajos ļoti skaidri izpaužas Velsa sīkburžuāzisko uzskatu šaurība. Viņš tā arī neuz­rakstīja sava laika episko romānu, kas viņam bija padomā.

Kad sākas pirmais pasaules karš. Velss ir viens no nedaudza­jiem inteliģences pārstāvjiem Anglijā, kas aicina atbruņoties un saskata, ka Anglijas valdošās šķiras apdraud tautu vairāk nekā vācu armija. Viņa nostāju pauž jauna tipa romāns — sociāls uri politisks — «Misters Britlings beidzot saprot visu» (1916). Mak- sims Gorkijs, ko Velss mīlēja un apbrīnoja, atzina, ka «tā ir neap­šaubāmi labākā, pati drosmīgākā, patiesākā un humānākā grā­mata, kas Eiropā sarakstīta šī nolādētā kara laikā»!

Gorkijs rakstīja Velsam: «Esmu pārliecināts, — vēlāk, kad kļū­sim cilvēcīgāki, Anglija jutīsies lepna, ka pirmā balss, kas paudusi protestu… pret kara zvērībām, atskanējusi Anglijā, un tad visi godīgie un saprātīgie cilvēki Jūsu vārdu pieminēs ar pateicību.»

H. Velsa personību, patieso godīgumu un interesi par katru progresu raksturo viņa drosmīgais brauciens uz Padomju Savie­nību 1920. gadā un pēc šī apmeklējuma sarakstītā- grāmata «Krie­vija miglā». Grāmatas un paša brauciena nozīmi var īsti novērtēt tikai tad, ja atceramies toreizējos starptautiskos apstākļus. Tas bija laiks, kad Eiropa vērsās pret jauno Padomju zemi ar imperi­ālistisko intervenci, ar nekaunīgiem apmelojumiem un naidu un

vadošā loma te bija tieši Anglijai. Patiesīgā grāmata īsti nepatī­kami pārsteidza angļu buržuāzisko sabiedrību. Tiesa, Velss nespēj saprast revolūcijas īsto būtību. Taču viņš godīgi un aizkustinoši stāsta par Petrogradu un Maskavu, atklājot bada un sabrukuma īstos vaininiekus — interventus. Nevis komunisms, bet imperi­ālisms ir vainojams Krievijas postā, jo tas ir sācis intervenci un nežēlīgo blokādi. Velss kvēli stāsta par komunistu godīgumu un patiesīgumu, par viņu pārcilvēciskajām pūlēm atjaunot valst^ normālu dzīvi.

Palikdams sev uzticīgs, Velss galvenokārt interesējās par zi­nātnes un kultūras stāvokli Padomju Krievijā. Viņš ar dziļu ap­brīnu piemin savu veco draugu Gorkiju, kas meties kultūras cīņā, stāsta par Zinātnieku namu, kur Pavlovs sevišķi grūtos apstākļos risina augstākās nervu sistēmas problēmas. Velsam par brīnumu, skolās notiek mācības, teātros — izrādes. Velss beidzot satiekas ar Ļeņinu, kas viņu pārsteidz ar saviem drosmīgajiem sapņiem, savu vienkāršību un cilvēcīgumu. Velsu nepārliecina, taču sajūs­mina Ļeņina valsts elektrifikācijas plāns un viņa ticība Krievijas nākotnes varenajām perspektīvām.

Ar visu savu cieņu pret jauno sociālistisko republiku Velss tomēr apgalvo, ka rietumu pasaulei revolūcija nav piemērojama, to var glābt vienīgi reformu ceļš. Izglītot cilvēku, pareizi mācot vēs­turi, — šī ir viena no Velsa mīļākajām idejām; viņš arī pats mē­ģina pāraudzināt cilvēku, rakstīdams grāmatas par pasaules vēs­turi. 1920. gadā viņš Gorkija dzīvokli raksta, ka īsts miers un inter­nacionālisms lielā mērā atkarīgi no šādas Izglītības.

Taču, šķiet, mūža beigās Velss pats šaubījies, vai viņam bijusi taisnība. Stāstā «Zaudētais mantojums» Velss dzēlīgi izsmej vecu savādnieku, kas visu mūžu rakstījis, lai mācītu cilvēkus, lai cīnītos pret «karu un valodām par karu, un… sociālisma maldiem, un savtīgu kapitālu…», bet neviens nelasa viņa grāmatas, un viņš nomirst, apzinādamies, ka dzīvojis veltigi.

Divdesmito gadu beigās un trīsdesmitajos gados, kad Eiropai uzbrūk fašisms, viss Velsa literārais darbs veltīts cīņai pret šīm briesmām. Balss, kas romānā «Neredzamais cilvēks» brīdina no rupja spēka, no' «terora valsts», vēl skaidrāk un zīmīgāk skan ro­mānā «Misters Bletsvertijs Rempola salā». Romāns uzrakstīts 1928. gadā, kad šāds terors jau valdīja Eiropā. Interesanti, ka te Velss atkal pievēršas fantastikai kā kritikas metodei — tāpat kā antifašistiskajā stāstā «Dzelžotje».

1934. gadā viņš apmeklē Padomju Savienību otru reizi, redz pārmaiņas, kas dziļi ietekmē viņu, redz, ka Ļeņina lielais sapnis pakāpeniski kļūst īstenība.

Trīsdesmito gadu beigās Velss ir viens no aktīvākajiem un drosmīgākajiem angļu inteliģentiem, kas atklāti protestē pret rietumvalstu valdību noziedzīgo neiejaukšanās politiku, kas īstenībā ir izdabāšana fašismam.

Kad sākas otrais pasaules karš, Velss jau ir labi gados. Tomēr pat tad, 75 gadu vecumā, viņš spēj pārvērtēt savu nostāju. Referātā, kas nolasīts 1941. gada 27. septembri Britu Zinātnes Veicināšanas biedrības sasauktajā konferencē, Velss vēršas ne tikai pret hitle- rismu, bet ari pret rietumu pasaules «irstošo, novecojušo sociālo un politisko kārtību». «Mums, garīga darba strādniekiem, jāizlemj,» viņš raksta, «vai būsim līdzīgi grieķu vergiem un darīsim, ko pavēlēs mūsu kungi, gangsteri un peļņas rausēji, vai ieņemsim savu likumīgo vietu kā pasaules kungi un kalpi!»

1945. gada maijā, īsi pirms nāves, Velss raksta avīzei Daily Worker, paziņodams savu lēmumu gaidāmajās vēlēšanās «aktīvi •atbalstīt atdzimstošo komunistisko partiju un nodot savu balsi tās labā».

Herberts Velss ar saviem zinātniski fantastiskajiem sacerēju­miem uztvēris zinātnes attīstības nākotnes virzienu. Daudz kas no viņa sapņiem ir īstenojies, kļuvis daļa no mūsu dzīves.

Velsa sacerējumi vēl arvien modina interesi par pasauli, ro­sina domu, iesilda mūs līdzcietībā pret cilvēkiem, liek kopā ar autoru raizēties par cilvēces nākotni, vērsties pret stingumu, aiz­spriedumiem un reakciju.

T. Zālīte

Серия:
 
PASAUĻU karŠ

PASAUĻU karŠ

Herberts Velss

izdevniecība «zinātne» Rīga 1970 no angļu valodas tulkojusi R. Koka

Romānā «Pasauļu karš», ko Velss uzskata par savu labāko fantastisko romānu, attēlots, kā Zemi iekaro marsieši. Daudzas «Pasauļu kara» lappuses arī šodien tiek atzītas par klasiskiem angļu prozas paraugiem. Rakstnieks, kas nekad nebija skatījis kara šausmas, ar aculiecinieka tiešumu attēloja bargus notikumus, ko pasaule pieredzēja jau pēc dažiem gadu desmi­tiem — kad fašisms draudēja visai cilvēcei ar iznī­cību.

Серия:
 
PIRMIE CILVĒKI UZ MĒNESS

PIRMIE CILVĒKI UZ MĒNESS

HERBERTS VELSS

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1976

THE FIRST MEN IN THE MOON by H. G. Wells

Leipzig, Bernhard Tauchnitz 1902

THE FOOD OF THE GODS AND HOW IT CAME TO EARTH by H. G. Wells

Leipzig, Bernhard Tauchnitz 1904

Герберт Уэллс

ПЕРВЫЕ ЛЮДИ НА ЛУНЕ

Серия «В мире фантастики» Издательство «Зинатне» Рига 1976

На латышском языке

Перевели с английского Р. КОКА и Р. РУНЦЕ

Рисунки В. ВЫСОЦКОГО

No angļu valodas tulkojušas R. KOKA un R. RUNCE V. VISOCKA zīmējumi

Izdota saskaņa ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevniecību padomes lēmumu

© Tulkojums latviešu valodā, priekšvārds Izdevniecība «Zinātne», 1976

Серия:
 
ĀRSTA MORO SALA

ĀRSTA MORO SALA

Herberts Velss

LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGĀ -1963

Tulkotāji: Jūlijs Aldermanis, Valija Brutāne.

Mākslinieks V. Grants

Herberts Džordžs Velss (1866—1946)

Fantāzijas drosmīgā trauksme, sapņi par dabas spēku pa­kļaušanu cilvēkam nekad nav tik cieši saaudušies ar konkrētiem zinātnes sasniegumiem kā musu dienās — kosmisko lidojumu laik­metā. Un nekad nav tik spilgti un uzskatāmi pierādījies, cik daudz var panākt zinātne, ja to nekavē šķiru pretrunas. Tad tā spēj iekarot kosmosu, atbrīvot atomenerģiju, kalpot progresam, teh­nikas attīstībai.

Par tādu atraisītu, varenu zinātni sapņoja lielais angļu progre­sīvais rakstnieks H. Dž. Velss, un zīmīgi, ka tieši uzvarošā soci­ālismā zemē viņa sapņi raduši spilgtu apstiprinājumu.

Herberta Velsa daiļrade ir loti daudzveidīga un plaša. Viņš uzrakstījis ap 40 romānu, ļoti daudz stāstu, filmu scenārijus, publicistiskus rakstus, rokas grāmatas bioloģijā un vēsturē. Vispo­pulārākie ir viņa zinātniski fantastiskie darbi. Tāpat kā Svifta «Gulivera ceļojumi», Dcfo uzņēmīgais Robinsons Krūzo un Zila Verna darbi, arī Velsa fantastiskie romāni aizvien saista un val­dzina jauno lasītāju. Tie rāda, ka pasaule ir ne vien brīnumu pilna kā pasaka, bet arī izpētāma un iekarojama, izzināma un izdibi­nāma, maināma un labojama.

Velsa stāstījumam ir īpaša ievirze. Būdams viens no pirma­jiem zinātniekiem, kas ienāk daiļliteratūrā, viņš ne tikai aizrauj ar saistošu fabulu, bet vienmēr rosina domu, zinātniskus meklē­jumus. Tanī pašā laikā viņa darbi rāda rakstnieka atsaucīgo sirdi, viņa dzīvo interesi par cilvēces likteni, patiesās rūpes par cilvēku sabiedrības nākotni un pauž gaišu ticību šīs sabiedrības progre­sam. Velss nešaubīgi ticiHinātnes attīstībai. Par savu romānu «Kad pamostas guļošais»' viņš raksta, ka aprobežojies tikai ar to, ko pats uzskata par iespējamu, taču izsaka pārliecību, ka cilvēces prāta sasniegumi būs daudz varenāki nekā tie, ko viņš attēlojis. Sāda pieeja zinātnei gluži nemanot savaldzina jaunatni. Vēl jo vairāk saistošus viņa darbus padara Velsa mīlestība uz dzīvi visās tās izpausmēs. «Dzīve man vienmēr šķitusi ārkārtīgi inte­resanta, tā drausmīgi valdzināja mani, tā piepildīja manu apziņu ar tēliem un idejām, un es jutu, ka tas viss jāatdod atpakaļ dzīvei. Es mīlēju dzīvi, un mīlu to aizvien vairāk,» tā viņš raksta priekš­vārdā savu darbu pirmajam izdevumam krievu valoda.

Rakstnieka nozīmi, viņa aso skatienu, daudzpusību un drosmi varam novērtēt vēl labāk, ja atceramies tā laika vēsturiskos un politiskos apstākļus.

Velss parādījās literatūrā XIX gadsimta beigās, imperiālismā sākuma posmā Anglijā. Tehnikai attīstoties, strādnieki grimst ar­vien dziļāk nabadzībā. Notiek virkne streiku un demonstrāciju. Imperiālistiskās Anglijas koloniālā politika tautu iegrūž būru kara, kas atnes zaudējumus un ciešanas.

Ideoloģiskajā frontē, arī literatūrā, iezīmejas divas reakcionā­ras līnijas: viena novirzās uz dekadenci, antihumānismu, neticību cilvēka prātam. Te visspēcīgākais pārstāvis ir Oskars Vailds. Otrā ar Radjedu Kiplingu priekšgalā slavina imperiālismu, šovinismu, aizstāv Anglijas koloniālās tieksmes. Tāpēc jo liela nozīme šai laikā ir godīgiem, progresīviem rakstniekiem, kas nepakļaujas šiem noskaņojumiem, bet no kritizētāja reālisma pozīcijām dros­mīgi atsedz imperiālisma vainas, aizstāv humānismu, cildina cil­vēka spējas. Viņu vidū Velss ieņem nozīmīgu vietu.

Savos stāstos un romānos Velss spilgti parāda kapitālistis­kās sabiedrības trūkumus, izsmēj angļu buržuāzijas aprobežotību, tajā pašā laikā cildinādams prāta nozīmi cilvēces progresa ceļā.

Oskars Vailds, vilinādams cilvēku tīra skaistuma pasaulē, sludinādams «mākslu mākslas dēļ», noliedz cilvēka prāta vērtību un spēku, turpretī Velsa varonis stāstā «Zvaigzne» izsaucas: «Tu vari mani nonāvēt, bet manām smadzenēm ir vara pār tevi — jā, pār visu universu.» Laika ceļotājs («Laika mašīna»), nevērojot briesmas, drosmīgi risina zinātniskas problēmas. Pat ikdienišķs cilvēks, maza antikvariāta īpašnieks (stāstā «Kristāla ola»), zinātnē atrod savas dzīves jēgu. Velsa varoņu aktīvā iejaukšanās mūsu pasaules norisēs, viņu kvēlās, pašaizliedzīgās, nerimstošās atziņu un zinā­šanu alkas ir izaicinājums mistikas un iracionālisma sludinātā­jiem, tiešiem un netiešiem imperiālisma aizstāvjiem.

Kamēr Radjeds Kiplings slavina «džungļu likumu» un ide­alizē angļu «civilizācijas nesējus», kuri valda pār iedzimtajiem, Velss daudzos savos darbos nesaudzīgi parāda šīs valdīšanas brutalitāti.

Jau Velsa daiļrades sākumā atklājās viņa zinātniski fantastiskā romāna īpatnējās iezīmes un reālistiskais rakstīšanas veids — viņa zinātniski fantastiskie darbi skan kā patiesība. Viņš iet Svifta pē­dās, izlietodams fantastiku kā kritikas metodi, saistīdams zinātnes attīstības un cilvēka izglītības jautājumus ar plašākām sociālām un politiskām problēmām. Velss arī konkrēti parāda zinātnes likteņus kapitālisma apstākļos.

Savā pirmajā sacerējumā «Laika mašīna» (1895) viņš rāda, ka zinātnes un tehnikas attīstība, ja tā notiek kapitālistu šķiras inte­resēs, neatvairāmi noved cilvēci pie pašiznīcināšanās. Laika , ceļo­tājs nokļūst 802 701. gada pasaulē un tur sastop divus cilvēka pa­veidus — nevarīgos, pārsmalcinātos elojus un darba rūķus mor- lokus, rupjas tumsas būtnes. Jo tuvāk viņš iepazīst šos cilvēkus, jo drausmīgāki ir viņa atklājumi. Morloki dzīvo tikai pazemē, viņi ir fiziski un garīgi deģenerējušies. Arī eloji deģenerējušies — zaudē­juši katru interesi, alkas pēc zināšanām, pat aizmirsuši rakstīt un lasīt- Patiešām, intelekts «izdarījis pašnāvību». Un Laika ceļotājs saprot, ka «šāds stāvoklis radies, pakāpeniski pieaugot atšķirībai starp kapitālistu un strādnieku …»

Velsa kritika ir drūma, viņa satīra skumja. Stāstījuma pesi­mismu mazina paša Laika ceļotāja tēls, viņa nenogurstošais mek­lētāja gars, kā arī romāna epilogs, kurā autors izsaka cerības, ka civilizācija tomēr šadi neiznīcinās pati sevi.

Šādus lēcienus laikā un telpā Velss izmanto daudzos sacerē­jumos.

«Pletnera stāstā» jauns maģistrs, izdarot eksperimentu, nokļūst ārpus telpas un no turienes .vēro mantkāri un alkatīgumu, kas cilvēkus urda uz nekrietnu rīcību. «Stāsts par priekšdienām» lasī­tāju aizved XXII gadsimtā, kad sasniegts tīri vai neticams tehni­kas progress. Taču visi šie sasniegumi ir pasaules monopolu rokās, tie neatvieglina cilvēku dzīvi — gandrīz trešā dala iedzīvotāju ir pilnīgi paverdzināta. Sis stāsts sasaucas ar 1899. gadā uzrakstīto romānu «Kad pamostas gulošais», kas sociāli vēl nozīmīgāks nekā «Laika mašīna». Te sevišķi spilgti un konkrēti parādīta buržuāziskā sabiedrība savā galējā attīstībā. šinī romānā Velss norada ne tikai uz briesmām, kas slēpjas kapitālistiskajā iekārtā, bet attēlo arī cilvēkus, kas ceļas cīņā pret to. Guļošais atmostas pasaulē, pār kuru valda Pasaules trests ar Balto padomi priekš­galā. Visi cilvēces sasniegumi atklāti vērsti uz to, lai tautu novestu līdz morloku stāvoklim. Bet tauta negrib to pieļaut, tā saceļas, lai pārņemtu varu.

Taču tas ir vienīgais romāns, kurā Velss atzīst revolūciju. Rakstnieka pasaules uzskats ir pretrunīgs, un tas izpaužas arī viņa daiļradē. Sīs pretrunas sevišķi skaidri parādās romānā «Ārsta Moro sala» (1896).

Galvenais varonis, neparasti apdāvinātais un enerģiskais zi­nātnieks Moro sācis darboties īstas, visnotaļ humānas zinātnes vārdā. Savu mūžu viņš veltījis dzīvnieku ķermeņa plastiskuma stu­dijām, dzīvu audu transplantācijai. Moro uzsRata, ka, apbruņots ar antiseptisko ķirurģiju un īsti izzinājis augšanas likumus, viņš va­rētu mainīt arī instinktus un sliecības. Sabiedrība atstumj šo ģe­niālo cilvēku, atraida viņa pakalpojumus. Rezultātā — Moro vairs neveic sabiedrībai derīgu darbu, bet ar aukstu vienaldzību, ar necil­vēcisku cietsirdību turpina savus zinātniskos eksperimentus viens pats. Autors parāda, ka zinātne, kurai nav humāna mērķa, kļūst par negatīvu spēku, kas laupa pēdējās žēluma un līdzcietī­bas paliekas. Un lasītājs līdz ar Prendiku, kas stāsta mums par ārstu Moro, kaut gan apbrīno ārsta vareno prātu un interesi par zinātni, taču nodreb šausmās, redzēdams, kādas sāpes un ciešanas viņš nodara gluži aukstasinīgi, — lai tikai apmierinātu šo interesi.

Tā ir viena līnija šai romānā. Taču ir vēl arī otra — galvenā līnija. Moro no dzīvniekiem rada puscilvēku pūli, valda pār to, iedvešot viņiem bailes. Lai noturētu viņus paklausībā, Moro liek šiem puscilvēkiem skaitīt īpašus «likumus» un izpildīt baigu ritu­ālu, kas tieši atgādina misionāru ieviestās reliģiskās ceremonijas. Sī paklausība tomēr izrādās tikpat ārišķīga kā šo dzīvnieku cilvē­ciskums. Nogaršojuši asinis, viņi saceļas pret salā ieviesto kartību un pašu Moro nogalina.

Moro valdīšana pār puscilvēkiem , ir baismīga kolonizācijas karikatūra, dzēlīga atbilde uz Kiplinga «Džungļu grāmatu», kas bija iznākusi divus gadus agrāk. Līdz ar to romānā iezīmēta arī treša līnija — bailes no revolūcijas. Būdams zinātnieks un humānists, Velss saprot, ka kapitālisms, koloniālisms jāiznīcina, lai cilvēce ietu progresa ceļu. Taču revolūciju viņš uzskata par nežēlīgu lī­dzekli. Velss baidās no tautas masām, netic, ka tās spētu pārvaldīt valsti, tāpēc liek cerības uz gudriem, kulturāliem zinātniekiem, kas pamazām mainītu cilvēka dabu un vadītu sabiedrību.

Velss ir nesaudzīgs kritizētājs un atmaskotājs, taču, sapinies sīkburžuāziskos uzskatos, neliek saviem varoņiem darboties ta, lai viņi pārveidotu sabiedrību. Viņi nekad neiesaistās socialaja dzīvē. Buržuāziskā sabiedrība viņus ierobežo, bet viņi nemēģina cī­nīties pret šiem ierobežojumiem, jo ir vientuļi un sabiedrotos ne­meklē tur, kur tie atrodami — apspiestās tautas masās. Un tomēr Velsa varoņi iegūst mūsu simpātijas, jo viņi tiecas pēc lieluma, viņu domu lidojums ir augsts.

Savus uzskatus par zinātnieka stāvokli buržuāziskajā sabied­rībā Velss varbūt vislabāk izteicis romānā «Neredzamais cilvēks». Šis darbs ieņem centrālo vietu rakstnieka agrīno zinātniski fan­tastisko romānu virknē. Grifins, jauns zinātnieks, ieguvis prasmi un zināšanas, attīstījis savu talantu, dzīvodams pusbadā un naba­dzībā. Viņam ne tikai jācīnās ar materiālajām grūtībām, bet prī jāsargās no viduvējiem zinātniekiem, kam skauž drosmīgs un nepa­rasts prāts. Taču savu atklājumu, kam milzīga zinātniska nozīme, Grifins grib izlietot egoistiskam mērķim. «Neredzamajam cilvēkam pieder vara,» viņš saka. Paliekot neredzams, viņš var kļūt bagāts un valdīt pār citiem. Tātad ideoloģiski Grifins ir tāds pats kā sa­biedrība, pret kuru viņš cinās, viņam piemīt īsta buržuāzijas pār­stāvja īpašības. Mēģinādams nodibināt savu «terora valsti», Gri­fins iet bojā, un līdz ar viņu zūd arī vērtīgais izgudrojums, tā arī nenesot labumu cilvēkiem.

Mēs atceramies putekļainās, sairušās grāmatas sen pamestajā bibliotēkā, ko vēro Laika ceļotājs, prātodams par to, cik daudz cilvēces pūliņu ir izšķiests veltīgi. Arī Grifina, izgudrojums ir veltīgs un netiek izmantots buržuāziskajā sabiedrībā. Līdzīgu traģēdiju piedzīvo ari dimanta taisītājs, kristāla olas īpašnieks un daudzi citi Velsa varoņi — zinātnieki.

Jo vairāk Velss vēro kapitālistisko īstenību, jo vairāk viņu sāk nodarbināt morāles jautājumi. Tagad viņš saskata ne tikai pret­runu starp tehnikas iespējamo progresu un darbaļaužu augošo nabadzību, bet viņu satrauc arī pretruna starp zinātnes sasniegu­miem un sabiedrības morālo pagrimumu. Līdz ar to savos nāka­majos romānos un stāstos Velss arvien vairāk pievēršas ikdienai. Un tieši te jo spilgti sāk izpausties Velsa humānisms, sirsnība un smalkjūtība, viņš pazīst un izprot cilvēka dvēseli, runā par saviem varoņiem ar patiesu līdzcietību un vieglu ironiju. Tas sevišķi parādās viņa stāstos, mazāk — romānos.

Stāstu darbības vieta parasti ir provinces pilsētiņa, ko autors tik labi pazīst, varoņi — sīki veikalnieki, amatnieki, skolotāji. Lai cik sekla, vienmuļa un pelēcīga būtu viņu dzīve, rakstnieks tanī pratis saskatīt ilgas pēc skaistuma, zināšanām un piedzīvoju­miem — progresa virzošo spēku. Stāsta «Skaistais uzvalks» ma­zais varonis ir īsts sapņotājs, sava sapņa dēļ viņš nelaimīgi iet bojā. Jauneklis stāstā «Durvis sienā» savā ikdienas dzīvē arvien tiecas pēc brīnišķīgās pasaules, kas reiz pavīdējusi aiz šīm dur­vīm. Jaunais skolotājs stāstā «Ābols» atsakās no izziņas ābola, taču visu mūžu nebeidz ilgoties pēc tā. Šie un daudzi citi varoņi modina žēlumu vai liek mums pasmaidīt, jo ari pats autors stāsta par viņiem ar siltu ironiju. Viņi visi ir cilvēciski, viņiem piemīt drosme pacelties pāri savai videi, ja ne citādi, tad vismaz sapņos un iztēlē.

Arī savos sadzīves romānos Velss par varoņiem izvēlas mazos cilvēkus. Romānā «Mīlestība un misters Luišams» (1900) rakst­nieks notēlo tālaika Londonu, kur blakus greznībai valda naba­dzība, kur spoži apgaismotu skatlogu priekšā bērni ubago peni­jus. Luišams cīnās, lai iegūtu izglītību, tomēr spiests atteikties no studijām, jo citādi nevar apprecēt mīļoto meiteni. Daļēji autobio­grāfiskais romāns «Kipss» (1905), kas stāsta par jaunu manufak­tūras veikala pārdevēju, sevišķi izceļas ar satīriskiem angļu aug­stākās sabiedrības notēlojumiem. Vēl interesantāks ir romāns «Tono Bangajs» (1909), kas rāda, kā uzzeļ un izput kāda krāp­nieka bizness, kā izaug monopoli. Šie darbi saturā tikpat plaši un nozīmīgi kā Velsa fantastiskie romāni, un arī šajos ļoti skaidri izpaužas Velsa sīkburžuāzisko uzskatu šaurība. Viņš tā arī neuz­rakstīja sava laika episko romānu, kas viņam bija padomā.

Kad sākas pirmais pasaules karš. Velss ir viens no nedaudza­jiem inteliģences pārstāvjiem Anglijā, kas aicina atbruņoties un saskata, ka Anglijas valdošās šķiras apdraud tautu vairāk nekā vācu armija. Viņa nostāju pauž jauna tipa romāns — sociāls uri politisks — «Misters Britlings beidzot saprot visu» (1916). Mak- sims Gorkijs, ko Velss mīlēja un apbrīnoja, atzina, ka «tā ir neap­šaubāmi labākā, pati drosmīgākā, patiesākā un humānākā grā­mata, kas Eiropā sarakstīta šī nolādētā kara laikā»!

Gorkijs rakstīja Velsam: «Esmu pārliecināts, — vēlāk, kad kļū­sim cilvēcīgāki, Anglija jutīsies lepna, ka pirmā balss, kas paudusi protestu… pret kara zvērībām, atskanējusi Anglijā, un tad visi godīgie un saprātīgie cilvēki Jūsu vārdu pieminēs ar pateicību.»

H. Velsa personību, patieso godīgumu un interesi par katru progresu raksturo viņa drosmīgais brauciens uz Padomju Savie­nību 1920. gadā un pēc šī apmeklējuma sarakstītā- grāmata «Krie­vija miglā». Grāmatas un paša brauciena nozīmi var īsti novērtēt tikai tad, ja atceramies toreizējos starptautiskos apstākļus. Tas bija laiks, kad Eiropa vērsās pret jauno Padomju zemi ar imperi­ālistisko intervenci, ar nekaunīgiem apmelojumiem un naidu un

vadošā loma te bija tieši Anglijai. Patiesīgā grāmata īsti nepatī­kami pārsteidza angļu buržuāzisko sabiedrību. Tiesa, Velss nespēj saprast revolūcijas īsto būtību. Taču viņš godīgi un aizkustinoši stāsta par Petrogradu un Maskavu, atklājot bada un sabrukuma īstos vaininiekus — interventus. Nevis komunisms, bet imperi­ālisms ir vainojams Krievijas postā, jo tas ir sācis intervenci un nežēlīgo blokādi. Velss kvēli stāsta par komunistu godīgumu un patiesīgumu, par viņu pārcilvēciskajām pūlēm atjaunot valst^ normālu dzīvi.

Palikdams sev uzticīgs, Velss galvenokārt interesējās par zi­nātnes un kultūras stāvokli Padomju Krievijā. Viņš ar dziļu ap­brīnu piemin savu veco draugu Gorkiju, kas meties kultūras cīņā, stāsta par Zinātnieku namu, kur Pavlovs sevišķi grūtos apstākļos risina augstākās nervu sistēmas problēmas. Velsam par brīnumu, skolās notiek mācības, teātros — izrādes. Velss beidzot satiekas ar Ļeņinu, kas viņu pārsteidz ar saviem drosmīgajiem sapņiem, savu vienkāršību un cilvēcīgumu. Velsu nepārliecina, taču sajūs­mina Ļeņina valsts elektrifikācijas plāns un viņa ticība Krievijas nākotnes varenajām perspektīvām.

Ar visu savu cieņu pret jauno sociālistisko republiku Velss tomēr apgalvo, ka rietumu pasaulei revolūcija nav piemērojama, to var glābt vienīgi reformu ceļš. Izglītot cilvēku, pareizi mācot vēs­turi, — šī ir viena no Velsa mīļākajām idejām; viņš arī pats mē­ģina pāraudzināt cilvēku, rakstīdams grāmatas par pasaules vēs­turi. 1920. gadā viņš Gorkija dzīvokli raksta, ka īsts miers un inter­nacionālisms lielā mērā atkarīgi no šādas Izglītības.

Taču, šķiet, mūža beigās Velss pats šaubījies, vai viņam bijusi taisnība. Stāstā «Zaudētais mantojums» Velss dzēlīgi izsmej vecu savādnieku, kas visu mūžu rakstījis, lai mācītu cilvēkus, lai cīnītos pret «karu un valodām par karu, un… sociālisma maldiem, un savtīgu kapitālu…», bet neviens nelasa viņa grāmatas, un viņš nomirst, apzinādamies, ka dzīvojis veltigi.

Divdesmito gadu beigās un trīsdesmitajos gados, kad Eiropai uzbrūk fašisms, viss Velsa literārais darbs veltīts cīņai pret šīm briesmām. Balss, kas romānā «Neredzamais cilvēks» brīdina no rupja spēka, no' «terora valsts», vēl skaidrāk un zīmīgāk skan ro­mānā «Misters Bletsvertijs Rempola salā». Romāns uzrakstīts 1928. gadā, kad šāds terors jau valdīja Eiropā. Interesanti, ka te Velss atkal pievēršas fantastikai kā kritikas metodei — tāpat kā antifašistiskajā stāstā «Dzelžotje».

1934. gadā viņš apmeklē Padomju Savienību otru reizi, redz pārmaiņas, kas dziļi ietekmē viņu, redz, ka Ļeņina lielais sapnis pakāpeniski kļūst īstenība.

Trīsdesmito gadu beigās Velss ir viens no aktīvākajiem un drosmīgākajiem angļu inteliģentiem, kas atklāti protestē pret rietumvalstu valdību noziedzīgo neiejaukšanās politiku, kas īstenībā ir izdabāšana fašismam.

Kad sākas otrais pasaules karš, Velss jau ir labi gados. Tomēr pat tad, 75 gadu vecumā, viņš spēj pārvērtēt savu nostāju. Referātā, kas nolasīts 1941. gada 27. septembri Britu Zinātnes Veicināšanas biedrības sasauktajā konferencē, Velss vēršas ne tikai pret hitle- rismu, bet ari pret rietumu pasaules «irstošo, novecojušo sociālo un politisko kārtību». «Mums, garīga darba strādniekiem, jāizlemj,» viņš raksta, «vai būsim līdzīgi grieķu vergiem un darīsim, ko pavēlēs mūsu kungi, gangsteri un peļņas rausēji, vai ieņemsim savu likumīgo vietu kā pasaules kungi un kalpi!»

1945. gada maijā, īsi pirms nāves, Velss raksta avīzei Daily Worker, paziņodams savu lēmumu gaidāmajās vēlēšanās «aktīvi •atbalstīt atdzimstošo komunistisko partiju un nodot savu balsi tās labā».

Herberts Velss ar saviem zinātniski fantastiskajiem sacerēju­miem uztvēris zinātnes attīstības nākotnes virzienu. Daudz kas no viņa sapņiem ir īstenojies, kļuvis daļa no mūsu dzīves.

Velsa sacerējumi vēl arvien modina interesi par pasauli, ro­sina domu, iesilda mūs līdzcietībā pret cilvēkiem, liek kopā ar autoru raizēties par cilvēces nākotni, vērsties pret stingumu, aiz­spriedumiem un reakciju.

T. Zālīte

Серия:
 

Схожие по жанру новинки месяца

  •  Ключ к мечте
     Шерстобитова Ольга Сергеевна
     Фантастика, Фэнтези

    Список моих достижений впечатляет: опасного врага повергла — раз, мир спасла — два, с невыносимым драконом встретилась — три. И отделаться от последнего не получится, только привыкать и радоваться. Что же я забыла, пока варится колдовское зелье? Как это — не будет мне счастья, пока не разберусь во вражде двух древних народов? Куда-куда отправиться? В воздушный замок и добыть там волшебную книгу? Это вы, конечно, обратились по адресу. Ага… К абсолютно неправильной ведьме с милейшим характером. Уж я не разочарую! С моим-то любопытством, невероятной фантазией и жаждой приключений непредсказуемые последствия просто гарантированы. Тем более в награду обещана невероятная и бесконечная любовь!

  •  Космический вид на жительство
     Каблукова Екатерина
     Фантастика, Космическая фантастика, Любовные романы, Любовно-фантастические романы

    На планете Креола успешной считается лишь та женщина, которая успешно вышла замуж, и не важно, что она чувствует. Чтобы избежать подобной участи, Анна-Бель бежит на далекий Шайон, где оказывается, что получить работу она может лишь... выйдя замуж.

    Встреча с синеглазым пилотом решает проблему, но... создает множество новых. Где взять денег на новую жизнь? Как избавиться от назойливого коллеги? Чем кормить домашнего грифона? К тому же пилот красив, хотя и не так прост, как кажется...

  •  Портал на ПМЖ [СИ]
     Свир Анэш
     Фантастика, Фэнтези,

    Магия в России есть?! Да вы шутите! Открыть портал из Москвы в королевский дворец иного мира?!Да легко! Бегать от императора, играя в догонялки вокруг его кровати? Проходили! Соблазнить жреца старых богов? Это он меня соблазнял! Наступить конкурентке на хвост? Тоже было! Итак, начинаем!

  •  Шантаж 2 [СИ]
     Азарова Екатерина
     Фантастика, Космическая фантастика, Любовные романы, Любовно-фантастические романы

    Я думала, что если избавлюсь от Алекса, моя жизнь кардинально изменится. Примерно так все и произошло, но при этом я оказалась в полной зависимости от Терхора Си Льета. Его раса славится жестокостью, но раз за разом он опровергает общепринятое мнение. И я почти поверила ему, когда в очередной раз убедилась, что никому нельзя доверять. Если бы я знала, к чему приведет отчаянная попытка сбежать. Увы, в будущее заглянуть мы не властны. Да и далеко не сразу я осознала, что Терхор не из тех, кто отступает перед трудностями, а Алекс и не думал оставлять меня в покое.

  •  Курсантка с фермы. Адаптация к хитрости
     Грин Агата
     Фантастика, Космическая фантастика

    Я припеваючи жила на Горунде, пока не вышел новый закон о депортации землян. Пришлось помучиться, чтобы остаться на планете: побегать по миграционным службам, пройти кучу тестов, попытаться заключить фиктивный брак… В итоге меня взяли на заметку спецслужбы, и я стала курсанткой Военной академии. Ох, и тяжело оказалось учиться в академии, но еще тяжелее — добиваться расположения мужчины своей мечты и вести опасные игры с не менее опасным старшекурсником.

  •  Невеста на службе
     Батлук Анна Викторовна
     Фантастика, Фэнтези, Любовные романы, Любовно-фантастические романы

    Наследника Ригарийского престола хотят убить, и старшего сержанта Службы имперской безопасности Рэйю Адальстан просят выяснить, кем являются заговорщики.

    Но как подобраться близко к принцу и не выдать себя? Естественно, лучший способ — стать его невестой. Но сделать это можно только приняв участие в Отборе невест.

    Преступники, состязание и единственная в жизни любовь изменят и Рэйю и ее судьбу.

 Жанры книг


 Новые обзоры