Книги жанра «Юмористическая фантастика» на букву «I»

num: 1 2 3 5 9
en: A B C D E F G H I J K L M N O P Q R S T U V W Z
ru: А Б В Г Д Е Ж З И Й К Л М Н О П Р С Т У Ф Х Ц Ч Ш Щ Э Ю Я

 

 Название  Автор  Серия
обложка книги I Shall Wear Midnight I Shall Wear Midnight

I Shall Wear Midnight is a novel in Terry Pratchett's Discworld series, and the fourth in the Tiffany Aching arc. It centres on Tiffany Aching, who is now fifteen years old and getting on with the hard work of being a witch. The title is a quotation in A Hat Full of Sky: "When I'm old I shall wear midnight, she'd decided. But for now she'd had enough of darkness."

Pratchett Terry  
обложка книги I Shall Wear Midnight I Shall Wear Midnight

A man with no eyes. No eyes at all. Two tunnels in his head …

It’s not easy being a witch, and it’s certainly not all whizzing about on broomsticks, but Tiffany Aching — teen witch — is doing her best. Until something evil wakes up, something that stirs up all the old stories about nasty old witches, so that just wearing a pointy hat suddenly seems a very bad idea. Worse still, this evil ghost from the past is hunting down one witch in particular. He’s hunting for Tiffany. And he’s found her …

A fabulous Discworld title filled with witches and magic and told in the inimitable Terry Pratchett style, I Shall Wear Midnight is the fourth Discworld title to feature Tiffany and her tiny, fightin’, boozin’ pictsie friends, the Nac Mac Feegle (aka The Wee Free Men).


Illustrations by Paul Kidby.

Pratchett Terry David John Discworld, Children's Discworld  
обложка книги I Shall Wear Midnight I Shall Wear Midnight

A man with no eyes. No eyes at all. Two tunnels in his head …

It’s not easy being a witch, and it’s certainly not all whizzing about on broomsticks, but Tiffany Aching — teen witch — is doing her best. Until something evil wakes up, something that stirs up all the old stories about nasty old witches, so that just wearing a pointy hat suddenly seems a very bad idea. Worse still, this evil ghost from the past is hunting down one witch in particular. He’s hunting for Tiffany. And he’s found her …

A fabulous Discworld title filled with witches and magic and told in the inimitable Terry Pratchett style, I Shall Wear Midnight is the fourth Discworld title to feature Tiffany and her tiny, fightin’, boozin’ pictsie friends, the Nac Mac Feegle (aka The Wee Free Men).


Illustrations by Paul Kidby.

Pratchett Terry David John Discworld  
обложка книги I Shall Wear Midnight I Shall Wear Midnight

A man with no eyes. No eyes at all. Two tunnels in his head …

It’s not easy being a witch, and it’s certainly not all whizzing about on broomsticks, but Tiffany Aching — teen witch — is doing her best. Until something evil wakes up, something that stirs up all the old stories about nasty old witches, so that just wearing a pointy hat suddenly seems a very bad idea. Worse still, this evil ghost from the past is hunting down one witch in particular. He’s hunting for Tiffany. And he’s found her …

A fabulous Discworld title filled with witches and magic and told in the inimitable Terry Pratchett style, I Shall Wear Midnight is the fourth Discworld title to feature Tiffany and her tiny, fightin’, boozin’ pictsie friends, the Nac Mac Feegle (aka The Wee Free Men).


Illustrations by Paul Kidby.

Pratchett Terry David John Discworld  
обложка книги IEDOMĪGAIS ROBOTS IEDOMĪGAIS ROBOTS

IEDOMĪGAIS ROBOTS

HENRIJS KATNERS

izdevniecība «Zinātne» Rīga 1970

No angļu valodas tulkojusi V. GRUNTĒ Mākslinieks A. ĻIPINS

«Iedomīgais robots» ir Henrija Katnera pir­mais stāstu krājums latviešu valodā. Sis ameri­kāņu fantastiskās literatūras autors savā īsajā mūžā izmēģinājis roku dažādās profesijās un paguvis sarakstīt daudz interesantu darbu. Sais­tošā sižeta, dzirkstošā humora un spilgti oriģi­nālā stila dēj amerikāņu lasītāji viņu sevišķi iemīļojuši. H. Katners ir mūsdienu fantasts vārda vistiešākajā nozīmē, rakstnieks ar filozofisku ievirzi, kurš dzīvi vēro visdažādākajās tās iz­pausmēs, reizēm ļoti oriģinālā griezumā. Daudzi H. Katnera stāsti ir skumji, pat traģiski, bet viņš ari lieliski prot smieties. Un smieklu objektus šis savdabīgais autors atrod visdažādākajās ameri­kāņu dzīves pusēs.


PAR HENRIJU KATNERU

Runā, it kā fantastiem patīkot uzdot cilvē­kiem miklas. Arī Henrijs Katners uzdevis ne mazumu mīklu. Ne tikai literatūrā — arī dzīvē.

Pie tam viņa biogrāfijā nav nekā nepa­rasta.

Viņš dzimis 1914. gadā Losandželosā, ģi­menē, kuru varētu nosaukt par visu šai pilsētā dzīvojošo nāciju «etnisko vidējo». Viņš bija pa daļai anglis, pa daļai ebrejs, pa daļai vācietis, polis un īrs. Sociālos slāņus, pie kuriem piede­rēja ģimene, arī pieņemts raksturot kā «vidē­jus». Viņa tēvam piederēja grāmatu veikaliņš. Vēlāk ģimenes stāvoklis pasliktinājās. Tēvs no­mira, kad Henrijam bija pieci gadi. Lai kaut kā nodrošinātu iztiku, māte atvēra pansiju Sanfrancisko, taču viņai neveicās, un pēc vai­rākiem gadiem ģimene atgriezās dzimtajā pil­sētā. Tur Henrijs pabeidza vidusskolu, un viņu iekārtoja darbā literatūras aģentūrā, kas pie­derēja attālam radiniekam. Var būt, ka šo darbu bija izvēlējies Henrijs pats — zēns aiz­rāvās ar literatūru.

Viņa literārās kaislības, starp citu, neizcē­lās ar oriģinalitāti. Tās bija tieši tādas pašas kā vairumam tā laika zēnu. 1926. gadā sāka iznākt pirmais amerikāņu zinātniskās fantas­tikas žurnāls «Amazing Stories», un jaunais Katners iemīļoja to.

Ar laiku «Amazing Stories» atkāpās otrajā vietā. Katners aizrāvās ar žurnālu «World Tā­les». Tajā iespieda «gotiskā» manierē sarak­stītus sacerējumus, un tā autori uzskatīja sevi par Nataniela Hotorna, Edgara Po, Mērijas Sellijas un Vilkija Kolinza sekotājiem. Sajā žurnālā 1936. gadā tad arī tika publicēts Kat­nera pirmais darbs — dzejolis «Dievu ba­lāde». Vairāk dzejoļu viņš nav rakstījis, taču tajā pašā gadā turpat parādījās viņa pirmais prozas sacerējums «Kapsētas žurkas» — «šausmu stāsts», kas visā pilnībā atbilda žur­nāla «gotiskajām» tradīcijām. Pirmajam stās­tam sekoja otrais, otrajam — trešais tajā pašā «gotiskajā» virzienā: jaunā Katnera sirds ne­parko neatmaiga. So ciklu noslēdza stāsts «Es — vampīrs».

Nepagāja ne divi gadi, kad Katners jau at­kal aizrāvās ar fantastiku. Nodarboties ar to nopietni viņam, tiesa, kādu laiku šķita pa­grūti — nepietika zinātniskās sagatavotības. Ja pietrūka tehnisko sīkumu, kurus tik augstu vērtēja Hernsbeks, tad tos Katnera darbos aiz­stāja humors. Katnera zinātniskajā fantastikā humora nav mazāk kā viņa agrīnajos sacerē­jumos — šausmu stāstos. Tā nāca klajā stāstu krājums «Holivuda uz Mēness».

Tajā pašā gadā viņš iepazinās ar Katrīnu Mūru (dzim. 1911. gadā). Viņa bija jau pa­zīstama rakstniece— tik pazīstama, ka izde­vēji pat vairs neslēpa, ka viņa ir sieviete: fan­tastiku uzskatīja par nesievišķīgu nodarboša­nos. Katners, starp citu, tā nedomāja. Trīs ga­dus viņi strādāja kopā — un Katneram šī sa­darbība nāca par labu. Viņš gan prata labāk izveidot sižetu, toties viņa — to labāk izstrā­dāt, noslīpēt, piešķirt tam māksliniecisku vei­dolu un dažkārt arī vienkārši pabeigt kādu Henrija iesāktu sacerējumu. Ja darbs nevei­cās, viņš varēja pamest stāstu un domāt par jaunu sižetu.

Vēlāk viņi apprecējās. Un turpināja strādāt kopā.

Tagad viņi bija ļoti atzīti, viņus pazina dau­dzi. Un neviens nesaskatīja Katnerā nekā no­slēpumaina.

Dīvainības? Jā gan. Bet kuram tad nav dī­vainību!

Ļaudis zobojās par Katnera savalkātajiem virskrekliem, par viņa cenšanos pēc iespējas retāk lietot bārdas nazi. Brīnījās par viņa ne­patiku pret automobiļiem — un par nepārspē­jamo šofera māku, ko viņš palaikam demon­strēja. Sajūsminājās par nevaldāmo enerģiju, kas uzliesmoja viņā, tiklīdz viņš sēdās pie klavierēm, — tādos brīžos skanēja trakulīgas melodijas. Savas labas īpašības, savi trū­kumi — gluži parasta personība.

Visi pazina Katneru — un neviens nezināja, kas ir Katners.

Lielāko daļu savu sacerējumu Katners pa­tiešām parakstīja ar pseidonīmiem. Kad tika iespiesta «Dievu balāde», kāds lasītājs lūdza žurnālu paziņot, kas slēpjas aiz pseidonīma Henrijs Katners. Kā par spīti, vairumu vē­lāko darbu Katners brīžiem parakstīja ar psei­donīmiem. To bija tik daudz, ka pēc noslē­puma atklāšanās kāds cits fantasts tikko ne­zaudēja tiesības eksistēt. Viņa īsto uzvārdu, ar kuru viņš parakstīja savus darbus, uzska­tīja par Henrija Katnera kārtējo pseidonīmu.

Turklāt Katners nebūt necentās maldināt lasītāju. Vienkārši tā sagadījās.

Vajadzēja tikai kādam rakstniekam viņu saviļņot — un šī mākslinieciskā stimula ietekmē radās stāstu cikls. Pie kam vienlaikus no Katnera spalvas varēja sagaidīt krasi at­šķirīga satura stāstus. Visi šie sacerējumi tika parakstīti ar dažādiem pseidonīmiem. Cik bija pseidonīmu, tik bija arī Katneru.

Pamazām ikviens no tiem — Lūiss Pedžets, Lorenss O'Donels, Keits Hemonds, Kelvins Kents, Pols Edmondss — kļuva populāri. Taču slavens kļuva tikai pats Henrijs Katners, — līdzko noskaidrojās, ka viņš vienā personā iemiesojis tos visus.

Popularitāte, bet reizē ar to arī zināma matc- riāla neatkarība palīdzēja Katneram īstenot senlolotu sapni. Tajā vecumā, kad daudziem rodas spilgti izteikta nepieciešamība mācīt pārējos, Katners pats ķērās pie mācībām. Viņš iestājās Dienvidkalifornijas universitātē un pabeidza to 1954. gadā — četrdesmit gadu ve­cumā. Pēc četriem gadiem viņam vajadzēja aizstāvēt maģistra (kandidāta) disertāciju fi­zikā, taču kādas sirdslēkmes laikā viņu pār­steidza nāve.

Un tagad kritikai nācās no jauna risināt jautājumu — kas tad ir Henrijs Katners?

Viņš bija pārāk daudzveidīgs, lai būtu sa­protams, kur slēpjas Katnera vienreizīgums.

Turklāt viņš atgādināja pārāk daudzus.

Amerikāņu fantastikā sevišķā cieņā ir sava veida «nomenklatūras» pirmatklājums. Cil­vēks, kas ieviesis literatūras ikdienā jaunas tēmas, sižetus — kaut arī šaurus —, vienmēr var cerēt uz kritikas un lasī­tāju atsaucību. Te jāpiebilst, ka Katneram ne­vedās atklāt jaunas tēmas. Viņš pievērsās jaunajam laikus, taču vienmēr nedaudz vēlāk par citiem. Likās — nepatstāvīgs rakstnieks.

Bet kādēļ bija tik grūti atdarināt šo nepat­stāvīgo rakstnieku?!

Gluži vienkārši tādēļ, ka viņš atšķirībā no citiem pirmatklājējiem bija īsts rakstnieks. Ik­vienu izvēlēto tēmu viņš apstrādāja tā, tik daudz variantos, ka citiem vēlāk vienkārši ne­kas nepalika pāri. Tas, kas citiem šķita ļoti vienkāršs, viņam bija sarežģīts. Viņš bija līdzīgs aktierim bez noteikta ampluā. Arī tādus reizēm apvaino individualitātes trūkumā. Bet Katners arī necentās izcelties uz literatūras skatuves. Viņam gar to nebija daļas. Viņš uz­stājās nevis ar savu individualitāti, bet gan ar tēmas individualitāti.

Viņa vienreizīgums tad arī slēpās tieši viņa daudzveidībā. Viņš skāra ļoti plašas ameri­kāņu fantastikas sfēras, savienoja daudzas līdz tam nesavienotas tendences, pie tam to nozīme laika gaitā izpaudās jo dienas jo spilgtāk.

Henrijs Katners nebūt nav zinātniskais fan­tasts šī vārda tiešā un, kā mēs to patlaban saprotam, ļoti šaurā nozīmē. Ar to viņš atgā­dina Reju Bredberiju un, jāteic, ne gluži nejauši. Katners bija viens no tiem, kas palī­dzēja Bredberijam ieiet fantastikas pasaulē. Palīdzēja vistiešākajā veidā: viņš rūpīgi izla­boja, gandrīz vai pārrakstīja vairākus Bredbe- rija pirmos stāstus. Palīdzēja arī tā, kā jeb­kurš gados vecāks labs rakstnieks palīdz jau­nākam, pat ja viņi nav pazīstami. Pieņemts uzskatīt, ka tādi Bredberija stāsti kā «Veids» radušies tiešā Katnera ietekmē. «World Tāles» agrīnā perioda «nežēlīgie» stāsti tagad iegu­va — sākumā Katnera, vēlāk Bredberija uz­tverē — filozofisku jēgu. Pirmsromantiskās un romantiskās tradīcijas atklājās nevis savās ārējās iezīmēs, bet gan savā filozofiskajā tendencē. Katners vairs necentās iebiedēt lasī­tāju, viņš mēģināja kopā ar to izprast dzīvi.

Varbūt tādēļ viņš pastāvīgi nonāca pie ma­ziem filozofiskiem atklājumiem. Vienā no viņa stāstiem, piemēram, zinātnieks rada robotu, kuram pašam jāpieņem lēmums. Taču robots uzvedas ļoti dīvaini: viņš ielaužas bibliotēkā, pusstundas laikā izlasa visas grāmatas — un viņu pārņem neremdināma zināšanu kāre. Kā tā modusies robotā? Gluži vienkārši, viņš ne­var neko izlemt, iekams nav saņēmis pilnīgu informāciju. Bet, tā kā saņemt pilnīgu informāciju iespējams, vienīgi izzinot Visumu — pasaulē taču it viss ir savstarpēji atkarīgs —, tad viņš «mācīsies», kamēr sa­bruks. Nekādus lēmumus viņš tik un tā nepie­ņems. Ar visām savām grandiozajām spējām viņu acīmredzot traucē tas, ka viņš nav cil­vēks … Jau pēc tam, un nevis ASV, bet PSRS, parādījās ļoti interesantā P. Simonova teo­rija, no kuras izriet, ka cilvēkam piemītošais emociju mehānisms ir kompensējošs — tas dod iespēju pieņemt lēmumus, bāzējoties arī uz nepilnīgu informāciju.

Vai arī cits stāsts — par androīdu, kas pa­tiesi uzskata sevi par cilvēku. Jāatzīst, šim robotam ir savi argumenti: viņš jau sasnie­dzis cilvēkam raksturīgo komplicētību, un tā­dēļ viņš ir drīzāk cilvēks nekā robots. Arī te Katners apsteidza daudzu zinātnieku hipotē­zes par emocijām kā īpaši sarežģītas matērijas uzbūves rezultātu, pie kam, teorētiski sprie­žot, nav svarīgi, vai tās ir organiskas vai neorganiskas. No Vīnera teorijas taču izriet, ka vadības vispārīgās likumsakarības ir kopīgas.

Jā, Katners bija filozofiskas ievirzes cilvēks. Tādēļ arī viņam izdevās savienot savā daiļ­rade daudzas amerikāņu fantastikas tenden­ces, jo ikvienā no tām viņš saskatīja filozo­fisku jēgu.

Katners runāja par dzīvi tās dažādās for­mās un izpausmēs, reizēm neiedomājamās, neticamās, ikdienā nesaprotamās, taču vien­mēr par dzīvi tās daudzveidībā un viengaba­lainībā. Tādēļ arī viņš bija paša mūsdienīgākā' fantasta paraugs. To mēs varam pilnīgi droši apgalvot tagad, trīspadsmit gadus pēc viņa nāves.

Un, cik daudzveidīga viņam likās dzīve, tik daudzveidīgi bija viņa mākslinieciskās izteik­smes līdzekļi. Dažkārt viņš skuma. Daudzi viņa stāsti ir skumji, daudzi traģiski. Un viņš prata arī apbrīnojami smieties. Pareizāk sa­kot, izsmiet.

Arī satīra mēdz būt dažāda. Reizēm tā ir ļoti drūma. Katners ķērās pie satīras, kad gri­bēja pasmieties. Viņš bija ļoti jautrs satīriķis. Bet smieklu iemeslu viņš rod visdažādākajās amerikāņu dzīves veida izpausmēs.

Par «izpriecu industriju» ir rakstīts daudz, par to rakstījuši arī fantasti, — un ne ikreiz humoristiskā tonī. Tā ir diezgan bīstama cil­vēka dvēselei, jo paredzēta bezpersonisku būtņu radīšanai, kuras nez kādēļ pretendē uz nosau­kumu «cilvēks». Katners arī raksta par to.

Viņš nepauž sašutumu — viņš smejas. Taču tiem, par kuriem viņš smejas, no tā vieglāk nekļūst. Krāpnieku uzņēmēju ģimene «Iedo­mīgajā robotā» diez vai dižotos, ka tā glau­dīta pa spalvai. Un cik ļoti Katneram gribē­tos, lai arī dzīvē cilvēkus pārņemtu šausmas, sastopoties ar «masu mākslas» darbiem, un viņi gluži kā šajā stāstā pa kaklu pa galvu mestos laukā no zālēm, kur viņus grasās pa­mielot ar sēnalām!

Pie humoristikas — tiesa, īpaša veida — pieder arī Katnera slavenais stāstu cikls par mutantu Hogbenu ģimeni. Šoreiz tā ir hu­moristiska gotika. Stāsti par ITogbeniem at­gādina ķeltu pasakas ar to ērmoto grotesku un savdabīgo pasaules skatījumu.

«Mēs, Hogbeni, esam ģimenīte uz goda,» tā sākas viens no stāstiem. Patiešām, otras tā­das ģimenes nav! Ne jau katram, teiksim, ir vectēvs, kam vairāk par visu patīk lidot pa gaisu — tāpat, bez jebkādiem speciāliem aparātiem. Nevarētu teikt arī, ka ļoti izpla­tīta būtu spēja, kad vien iegribas, kļūt nere­dzamam. Bez tam Hogbeniem ir vēl daudz citu atšķirīgu iezīmju un spēju. Taisnību sa­kot, viņi apveltīti ar visu to, ko fantasti no laika gala piešķīruši saviem varoņiem. Arī strādnieki viņi nav peļami; drusku pakūtri, protams, toties kas viņiem par lieliskām iema­ņām! Daudz neprātodami, gandrīz vai pēc nojautas viņi būvē atomkatlu, lāzeru vai kaut ko tamlīdzīgu un daudz citu brīnišķīgu mašīnu, ierīču, aparatu. Visi šie izgudrojumi nav jauni. Tie jau sen patentēti — daļēji dzīvē, daļēji fantastikā. Bet ar kādu apskaužamu da­biskumu pret tiem izturas Hogbeni! Viņu uz­tverē tā nav pat ikdiena, tas ir vienkārši uz­jautrinājums. Nekāda svinīguma, nekādas augstprātības, nekādas daudzvārdības saru­nas par to visu. Bet, kad viens tāds pļāpa at­rodas, tad viņu kā ļauno garu austrumu pasa­kās iedzen pudelē. Viņš, protams, ir intere­sants, tomēr vairāk gan uzmācīgs un apnicīgs. Lai pasēž vien, no tā neviens necietīs.

Kas gan viņi ir, šie Hogbeni? Taču ne «pār­cilvēki»? Šķiet, tā tomēr ir. Tikai Katners pie­šķir šim vārdam savdabīgu nokrāsu. Tik sav­dabīgu, ka Hogbeni gandrīz vai izskatās pēc izplatītā priekšstata «pārcilvēks» parodijas.

Fantastika bieži risina jautājumu: vai cil­vēks jau izsmēlis savas iespējas, vai viņam vēl lemts attīstīties? Vai nākotnes cilvēku mūžs nekļūs garāks, vai viņu smadzenes ne­iemantos jaunas iespējas, vai viņos ncizpaudī- sies kaut kādas mums nepazīstamas spējas? Visiem šiem prātojumiem dažkārt ir reāls zi­nātnisks pamats. Ir zināms, ka cilvēce vēl ir ļoti jauna; pēc daudzu zinātnieku domām, tai lemts attīstīties ne vien sociālā, bet arī biolo­ģiska plāksnē.

Tomēr šie apsvērumi ne vienu reizi vien no­derējuši par argumentiem dažādu antidemo­krātisku teoriju izveidē. Roberts Hainlains, piemēram, romānā «Bezdibenis» demonstrē savdabīgu «pārcilvēku» organizāciju, kas no­domājusi sagrābt varu visā pasaulē, bet laika gaitā, ģenētiski nošķiroties, izveidoties par kādu jaunu bioloģisku cilvēka pasugu, kas vada citus, zemāku pasugu cilvēkus. Šie «pār­cilvēki» atšķiras no parastā cilvēka tāpat, kā «saule atšķiras no sveces gaismas», un tādēļ starp viņiem var pastāvēt tikai viena veida attiecības — attiecības starp neierobežotu varu un paklausīgiem padotajiem. Viņus šķir bezdibenis, un tā tam jābūt.

Hogbeni ir vienkārši ļaudis. Viņi vēlas ti­kai, lai tos neviens netraucē. Viņiem galve­nais ir — būt kā visiem. Un, ja viņi tomēr nav «kā visi», tad vienīgi pašā labākajā nozīmē.

Hogbeni dzīvo vairākus tūkstošus gadu. Un tas, kas citiem šķiet mūžīgs, viņiem ir pār­ejošs. Tas, kas citu uztverē ir nozīmīgs, vi­ņiem ir apbrīnojami nenozīmīgs. Varētu lik­ties, ka visus iebiedējis vietējais boss Gendijs, bet, lūk, Sonks — no Hogbenu viedokļa vēl pavisam-zēns — pieveic viņu! Lai to panāktu, viņš izvēlējies vienkāršāko paņēmienu — licis Gendijam izstāstīt par sevi patiesību.

Prāta ziņā Hogbeni ir panaivi. Kā jau vien­kārši ļaudis, viņi izturas dabiski. Un Katners mīl viņus par to, ka tie saglabājuši šo dabis­kumu, ko citi zaudējuši. Tieši šis dabiskums dod viņiem iespēju saskatīt daudz tāda, ko citi neievēro. Hogbeni dzīvo gadu tūkstošiem, bet viņiem nekas nav apnicis, viņiem viss ir inte­resants.

Lai gan dažkārt atgadās arī otrādi. Tieši šajos stāstos mēs ik uz sola sastopamies ar sašutumu par konformismu, mantrausību, ne­kaunību un par to, ko Rietumos pieņemts dēvēt par «emocionālo fašismu». Kā novērtēt kaut vai zvēriska privātīpašnieciskuma pārņem­to izdzimumu misteru Jensiju no stāsta «Uz redzīti!»? Kādreiz kāds (vi ņs n av ievērojis, kas) uzminis viņam Ņujorkā uz kā­jas, un tagad viņš grib iznīcināt visu pasauli, lai līdz ar pārējiem cilvēkiem ciestu arī nezi­nāmais pāridarītājs. Bet skumji misteram Jcnsijam tukšajā pasaulē nebūs: viņš arī paš- laik dzīvo, nošķīries no cilvēkiem. Vienīgi ne­būs, kam kaitēt ar savām nelietībām.

Vispār, dzīvot pasaulē ir ārkārtīgi intere­santi — viss ir tik dažāds, un arī viņi paši, Hogbeni, ir tik dažādi. Zēl tikai, ka laika gaitā šīs dažādības kļuvis pamazāk un visapkārt radies tik daudz vienveidīgu cilvēku, nonive­lētu — unificētu, kā teiktu «propesors» (no stāsta «Jezga ar profesoru»). Pats Sonks Hogbens gan tā neteiktu. Viņš šos gudros vārdus nesaprot.

Zīmīgi, ka zinātnieks Galigers, vēl viena plaša Katnera stāstu cikla varonis, arī ne vi­sai labi saprot šos gudros vārdus. Radīt brī­nišķīgus izgudrojumus viņam palīdz nojauta. Tur darbojas drīzāk zemapziņa nekā saprāts. Tas, ko viņš dara, atbilst cilvēka dabiskajām spējām. Tādēļ arī Galigeram ne prātā nenāk dižoties, kaut kā izcelt sevi.

Hogbeni, Galigers un daudzi citi Katnera varoņi ir cilvēciski — lūk, kas viņos ir galve­nais.

Un tas, pēc Katnera clomām, ir galvenais, kas nepieciešams pasaulei. Katners tic pro­gresam. Nevis progresam vispār, bet gan tā­dam, kas saistīts ar cilvēku un ko nosaka viņa attīstība. Pie kam vispusīga attīstība. Neviena prāta uzvara, kas nāk par ļaunu dvēse­lei, viņu neapmierina. Kaut kādā cilvēces at­tīstības posmā tās intelektuālo līmeni noteiks morālais līmenis.

Sai sakarībā īpaši jāatzīmē pazīstamais Katnera stāsts «Absalons». Ģeniāls zēns, kas nosaukts ķēniņa Dāvida nepaklausīgā dēla vārdā, saceļas pret tēvu. Bet viņš saceļas tā­dēļ, ka tēvs vadās pēc formālas, bet viņš — pēc augstākas morāles likumsakarības, tādēļ, ka tēvs «zaudējis spēju brīnīties», bet viņš — ne, tādēļ, ka viss, ko runā viņš, ir taisnība, bet tas, ko runā tēvs, — liekulība. Viņš ir spējīgāks par tēvu. Bez tam vēl — augstāk attīstīts un dvēseliski skaidrāks. Tas ir pats galvenais. Fizisko spēku viņš salīdzina ne tikai ar inte­lektuālo, bet arī ar morālisko. Un uzvar. Viņš aizstāv nevis vienkārši savas tiesī­bas mācīties to, ko vēlas, — viņš aizstāv sevi kā personību. Tagad vairs neviens neglū­nēs viņa smadzenēs kā Hogbenu kaimiņi pa atslēgas caurumiem.

Cilvēks — tas ir ļoti daudz. Un Katnera varoņi cenšas attīstīt savas labākās īpašības nevis tādēļ, lai paceltos pāri cilvēkiem, bet gan tādēļ, lai par tiem kļūtu. Visus savus va­roņus Katners mērī ar vienu mērauklu. Ne sa­biedrībā ieņemamais stāvoklis, ne viņu veiksme vai neveiksme Katneru neinteresē. Cilvēks ir vērtējams vienīgi pēc prāta un dvēseles īpa­šībām. Šo domu Katners reizēm ietērpj uz­svērti paradoksālā formā.

Stāstā «Slēpšanās», piemēram, Katners liek uzvarēt cilvēkam, kas saglabājis tikai savu personību un intelektu. Viņš pat nav cil­vēks vārda parastā nozīmē — tas ir trans- plants, mazs metāla cilindrs, kuram pārstā­dītas katastrofā bojā gājuša kosmonauta sma­dzenes. Bet tā ir ievērojama personība, un tā gūst pelnītu uzvaru.

Vai tiesa, ka ir bijis daudz Katneru? Tiesa, ja runājam par šī rakstnieka pielietoto stilu un sižetu daudzveidību. Bet aiz tā visa bijis viens Katners, cilvēks ar stingru morālu nostāju. Cilvēks, kas iejaucies dzīvē tādēļ, lai padarītu to cilvēciskāku.

i. Kagarlickis

KATNERS HENRIJS  
обложка книги If I'm Here, Imagine Where They Sent My Luggage If I'm Here, Imagine Where They Sent My Luggage

First published in The Village Voice: The Weekly Newspaper of New York, 14–20 January 1981.

Sawyer Robert J  
обложка книги IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI

IJONA KLUSĀ ZVAIGZŅU CEĻOJUMI

Stanislavs LEMS

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA, 1975

Станислав Лем

ЗВЕЗДНЫЕ ПУТЕШЕСТВИЯ ИОНА ТИХОГО ГОЛОС НЕБА

Перевод с польского В. М е л и н о в с к о г о Оформление Г. М е л а м е д

Издательство «Зинатне» \Рига 1975 Па латышском языке

No poļu valodas tulkojis

Voldemārs Mcļinovsk Noformējusi G a J i n a M e 1 a m e d a

Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu

©Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne», 1975 

LEMS Stanislavs  
Intelheart 1 Умнова Елена  
обложка книги Interesting Times Interesting Times

Mighty Battles! Revolution! Death! War! (and his sons Terror and Panic, and daughter Clancy).

The oldest and most inscrutable empire on the Discworld is in turmoil, brought about by the revolutionary treatise What I Did On My Holidays. Workers are uniting, with nothing to lose but their water buffaloes. Warlords are struggling for power. War (and Clancy) are spreading through the ancient cities.

And all that stands in the way of terrible doom for eveyone is:

Rincewind the Wizard, who can’t even spell the word ‘wizard’…

Cohen the barbarian hero, five foot tall in his surgical sandals, who has had a lifetime’s experience of not dying…

…and a very special butterfly.


Annotations collected and edited by Leo Breebaart. http://www.lspace.org/books/apf/interesting-times.html

Pratchett Terry David John Discworld  
Invasion vom Aldebaran Lem Stanislaw  
обложка книги Is That What People Do? Is That What People Do? Sheckley Robert  
 

Поиск книг, авторов и серий книг от Яндекса:

Новинки! Свежие поступления книг жанра «Юмористическая фантастика»

  •  Я не умею! [вычитка]
     Сволота Евпатий
     Фантастика, Юмористическая фантастика, Фэнтези,

    Когда мой отец, король гномов, впервые заговорил со мной о поступлении в Магическую Академию, я подумал, что он так шутит. Ошарашено уставившись на него, я выпалил то, о чём подумал в первую очередь:

    — Бать, я же ни фига не умею! У нас, гномов, вообще нет магии! Или ты забыл все древние легенды?

    Батя на мои слова только махнул рукой, мол, легенды врут, а на то и Академия, чтобы учиться. Тем более, как он сказал, место мне уже куплено. Куплено! Я как услышал об этом, чуть со стыда бороду не съел!

  •  Потусторонние цитаты
     Ангелов Андрей
     Фантастика, Юмористическая фантастика

    Мини-серия:Писатель в «Эксмо»


    Андрей Ангелов


    «Потусторонние цитаты»


    85 цитат из романа «Карманник и дьявол». Лаконичные зарисовки, с явным налётом абсурда и чёрного юмора, - хорошо иллюстрирующие стиль и манеру письма Андрея Ангелова.


Новинки месяца жанра «Юмористическая фантастика»

  •  Покорение строптивой адептки (СИ)
     Осенняя Валерия, Крут Анна
     Фантастика, Юмористическая фантастика, Фэнтези, Любовные романы, Любовно-фантастические романы,

    Казалось бы, для меня все обернулось счастливым концом. Я открыла редкую забытую магию, выросла в глазах преподавателей и родных. Но почему же я не счастлива?

    А как бы вы себя чувствовали, если вам пообещали великолепный отдых, но предоставили жалкую лачугу в глухом лесу? И уехать домой нельзя, ведь это практика!

    Практика наедине с сэром Вортаном! Едким и грубым человеком, который вдруг стал следить за собой и нормально одеваться. С чего бы это? Да потому что он влюблен!

    И теперь он вознамерился покорить меня. Но разве я смогу когда-нибудь полюбить свой личный кошмар? Этому не бывать никогда!

  •  Ведьма по ошибке
     Олие Ольга
     Фантастика, Юмористическая фантастика,

    Как мало мы знаем о тех, кто нас окружает. Как часто страдаем из-за этого. Друзья становятся врагами, незнакомые люди протягивают руку помощи.

    Наверное я должна быть благодарна за то, что от меня решили избавиться, ведь тогда я не смогла бы обрести силу, пусть и по ошибке, и отыскать свою судьбу.

  •  А баба яга против! (СИ)
     Мудрая Ирина
     Фантастика, Юмористическая фантастика, Любовные романы, Любовно-фантастические романы,

    Если ты одинокая дама с котом, чем вполне себе довольна, не стоит доверять незнакомцам, принимая с их рук подозрительные книги. Сделав такую глупость, я столкнулась с мистическими силами, что повлекли за собой перемены, встречу с ушлыми родственниками, сварливыми ведьмами и ушастыми прохиндеями. Получила наследство и обрела любовь. Теперь у меня есть зверь побольше кота, о котором я не могла и мечтать.

  •  Потомственная Домовая
     Мусникова Наталья
     Фантастика, Юмористическая фантастика, Фэнтези, Любовные романы, Любовно-фантастические романы

    Не ждите чуда, чудите сами!

    Если в один не самый счастливый день вас сначала смешивает с грязью мама женихза, а потом бросает и сам жених; если у себя дома вы застаёте странного мужчину, который уверяет, что является ректором волшебной Академии и приглашает вас стать преподавательницей факультета домовых, не спешите отказываться и звать врачей. Соглашайтесь.

    В комплекте к лекциям вас будет ждать изощрённое проклятие, семейные тайны, а ещё очень соблазнительный зеленоглазый напарник. Только вот за своё персональное "долго и счастливо" придётся побороться.

    Но Потомственную домовую это не пугает!

  •  Город Бегемотов
     Верхова Екатерина
     Фантастика, Юмористическая фантастика, Любовные романы, Любовно-фантастические романы

    Как только Алина Ларина переступила порог загадочного магазина, многое изменилось. Мир заиграл новыми красками, приоткрыв завесу тайн, скрываемых от обычных смертных. Теперь по подворотням ошиваются суккубы, дома внезапно объявился домовой, а меж деревьев затаились оборотни. А еще и этот странный сон, повторяющийся из ночи в ночь… Но в жизни никогда ничего не происходит просто так, и однажды, с каждого из нас могут потребовать долг. Но кому могла задолжать обыкновенная студентка? Алину ждут яркие приключения, тяжелые испытания, новые друзья и враги. Но только время покажет, кто есть кто на самом деле.

  •  Жорж - иномирец
     Панченко Сергей
     Фантастика, Юмористическая фантастика

    Не стоит игнорировать знаки судьбы: увидел задницу - остановись. Не остановился - получи... Получил? Осмотрись. Иногда, только хороший пинок помогает человеку увидеть мир вокруг себя, а если тебя пнул проходимец из других миров, готовь свой рассудок к серьезным испытаниям.

 Жанры книг