ALEKSEJS TOLSTOJS

AELITA

FANTASTISKS STĀSTS

Изображение к книге AELITA

TULKOJIS VALDIS GREVIŅŠ

Изображение к книге AELITA

DĪVAINS SLUDINĀJUMS

Petrogradā, Sarkanās Blāzmas ielā, bija parādījies dīvains sludinājums — pie vientuļas mājas apbirzušās sienas piesists neliels, pelēks papīrītis. Amerikāņu avīzes korespondents Arčibalds Skailss, garām iedams, ierau­dzīja sludinājuma priekšā jaunu sievieti basām kājām, tīrā katūna tērpā; viņa lasīja, lūpas kustinādama. Tās nogurušajā, piemīlīgajā sejā nebija redzams izbrīns, acis bija vienaldzīgas, zilas, it kā neprātīgas. Sieviete aiz­sprauda kuplo matu cirtu aiz auss, pacēla no ietves grozu ar dārzājiem un devās pāri ielai.

Sludinājums bija nopietnas ievērības cienīgs. Skailss ziņkārīgi to izlasīja, nostājās tuvāk, pārvilka roku pār acīm, lasīja vēlreiz.

— Twenty three, — viņš beidzot noteica, kam vaja­dzēja nozīmēt: «Velns lai parauj mani ar visām bikšu lencēm.»

Sludinājumā bija sacīts:

<rInženieris M. S. Loss uzaicina tos, kuri vēlētos kopā ar viņu 18. augustā lidot uz Marsa planētu, ierasties per­sonīgai pārrunai no pīkst. 6 līdz 8 vakarā Zdanovas krastmalā Nr. 11, sētā.»

Tas bija uzrakstīts parasti un vienkārši, ar parastu tintes zīmuli.

Neviļus Skailss satvēra pulsu: sita kā vienmēr. Pa­vērās hronometrā: bija desmit minūtes uz pieciem, 192… gada 17. augustā.

Ar nosvērtu drosmi Skailss bija sagatavojies piere­dzēt visu ko šai ārprātīgajā pilsētā, taču pie apbirzušās sienas ar nagliņām piesistais sludinājums skāra viņu ār­kārtīgi dziļi.

Pa tukšo Sarkanās Blāzmas ielu pūta vējš. Augsto namu logi, daži izdauzīti, daži aizsisti ar dēļiem, likās neapdzīvoti: neviena galva neraudzījās ārā uz ielu. Jaunā sieviete, nolikusi grozu uz ietves, stāvēja ielas otrā pusē un skatījās uz Skailsu. Viņas piemīlīgā seja bija mierīga un nogurusi. .

Skailsam sakustējās vaigu muskuļi. Viņš sadabūja vecu aploksni un pierakstīja Losa adresi. Sai brīdī pie sludinājuma apstājās liels, plecīgs cilvēks bez cepures, pēc apģērba spriežot — kareivis, vilnas kreklā bez jos­tas, stilbtiņiem kājās. Rokas tam bezdarbībā bija sabāz­tas kabatās. Stingrais pakausis saspriedzās, kad viņš sāka lasīt sludinājumu.

— Tad ta šis sasparojies — uz Marsu! — viņš no­teica ar labpatiku un pagrieza pret Skailsu iedegušu, bezrūpīgu seju. Pār viņa deniņiem balsnīja rēta. Acis bija pelēkbrūnas un tādas pašas kā tai sievietei — ar neprāta dzirksti. (Skailss jau sen bija ievērojis šo dzirksti krievu acīs un pat pieminējis to kādā rakstā: «. . . Noteiktības trūkums viņu acīs, brīžiem zobgalība, brīžiem neprātīga apņēmība un, beidzot, nesaprotama pārākuma izteiksme stipri dziļi skar eiropieti.»)

— Ko tur daudz gudrot, ņemties tik un gāzties viņam līdzi, — atkal sacīja kareivis un labsirdīgi iesmējās, tai pašā laikā ātri no galvas līdz kājām aplūkodams Skailsu.

Pēkšņi viņš piemiedza acis, smaids nozuda no se­jas. Viņš uzmanīgi raudzījās pāri ielai uz sievieti ar basajām kājām, kas vēl arvien tikpat nekustīgi stāvēja pie groza.

Pametis ar zodu, viņš tai sacīja:

— Maša, ko tu stāvi? (Viņa ātri nomirkšķināja acis.) Gājusi labāk mājās. (Viņa pārcilāja nelielās, noputēju­šās kājas, nopūtās, nolieca galvu.) Ej, ej, es drīz nākšu.

Sieviete pacēla grozu un gāja.

Kareivis ieteicās:

— Kontūzijas un ievainojuma dēļ tiku atlaists re zervē. Staigāju, lasu sludinājumus — nāvīgi garlaicīgi.

— Vai domājat izmantot šo sludinājumu? — Skailss jautāja.

— Katrā ziņā.

— Bet tās taču ir blēņas — lidot bezgaisa telpā piec­desmit miljonu kilometru.

— Neko sacīt — tālu.

— Tas ir šarlatānisms vai murgi.

— Viss var būt.

Skailss, nu jau piemiedzis acis, aplūkoja kareivi, kas arī raudzījās uz viņu tieši tāpat: ar izsmieklu un neiz­protamu pārākuma izteiksmi, tad iekaisa dusmās un sāka solot uz Ņevas pusi. Skailss soļoja pašapzinīgi, platiem soļiem. Skvērā nosēdās uz sola, iebāza roku ka­batā, kur tieši kabatā kā vecam pipētājam atradās ta­baka, ar vienu lielā pirksta kustību piebāza pīpi, aizkūpi­nāja to un izstiepa kājas.

Skvērā šalca vecās liepas. Gaiss bija mitrs un silts. Uz smilšu kaudzes, viens visā skvērā, acīm redzot jau labu laiku, sēdēja mazs zēns netīrā, punktainā krekliņā un bez biksēm. Laiku pa laikam vējš plandēja viņa gai­šos un mīkstos matus. Zēns turēja rokā saitiņas galu, saitiņas otrā galā bija aiz kājas piesieta veca, izspūrusi vārna. Tā tupēja īgna un pikta un, tāpat kā zēns, lū­kojās uz Skailsu.

Pēkšņi, īsu mirkli, it kā mākonītis pārlaidās viņa ap­ziņai, noreiba galva: vai tikai viņš neredz visu to sapnī? … Zēns, vārna, tukšās mājas, tuksnešainās ielas, savādie garāmgājēju skatieni un ar nagliņām piesistais papīrītis — aicinājums lidot pasaules izplatījumā…

Skailss dziļi ievilka stiprās tabakas dūmus. Izklāja Petrogradas plānu un, virzīdams pa to pīpes kātu, uz­meklēja Zdanovas krastmalu.

LOSA DARBNĪCĀ

Skailss iegāja pagalmā, kas bija piegāzts ar sarūsē­jušām dzelzīm un tukšām cementa muciņām. Uz gružu kaudzēm starp saverksnītiem stiepļu rituļiem, salauztām mašīnu daļām auga nonīkuši zālīte. Pagalma dibenā saulrietā atspulga augsta šķūņa noputējušie logi. Nelie­lās šķūņa durtiņas bija pavērtas, uz sliekšņa tupēja strādnieks un maisīja spainītī mīniju. Uz Skailsa

jautājumu, vai var sastapt inženieri Losu, strādnieks pa­māja uz šķūņa iekšieni. Skailss iegāja.

Šķūnis bija tikko apgaismots — virs rasējumiem un grāmatām pieblīvētā galda dega elektriska spuldzīte skārda konusā. Šķūņa dibenā līdz griestiem pacēlās sa­statnes Tepat liesmoja ēze, kurā uguni' uzpūta strād­nieks. Caur sastatņu blīvu atmirdza sfēriska ķermeņa me­tālā virsma ar biežiem kniedējumiem. Atvērtos vārtos bija redzamas tuinšsārtas saulrieta plaismas un mā­koņu mutuļi, kas cēlās no jūras.

Strādnieks, kas pūta ēzē uguni, noteica pusbalsī:

— Pie ļums, Mstislav Sergejevič.

Sastatņu malā parādījās spēcīgi noaudzis vidēja auguma cilvēks. Viņa biezie mati bija balti. Seja jauna, skūta, ar skaistu, lielu muti, vērīgām, gaišām, it kā no pieres ārā traucošām, ieplestām acīm. Mugurā netīrs, uz krūtīm vaļējs linu krekls un salāpītas, ar auklu sa­sietas bikses. Rokā viņš turēja sasmērētu rasējumu. Pie­nākdams mēģināja aizpogāt ar neesošu pogu uz krūtīm kreklu.

— Vai jūs sakarā ar sludinājumu? Gribat lidot? — viņš jautāja padobjā balsī un, norādīdams Skailsam uz krēslu zem spuldzītes konusa, nosēdās iepretim pie galda, nolika rasējumu un sāka piebāzt pīpi. Tas arī bija in­ženieris Mstislavs Sergejeviče Loss.

Nolaidis acis, viņš uzrāva sērkociņu: uguntiņa ap­gaismoja no apakšas viņa stingro seju, divas grumbas pie mutes — sāpīgi ievilkušās rievas, platās nāsis, ga­rās, tumšās skropstas. Skailsu šis novērojums apmie­rināja. Viņš paskaidroja, ka netaisoties lidot, bet esot izlasījis sludinājumu Sarkanās Blāzmas ielā un uzska­tot par pienākumu iepazīstināt savus lasītājus ar tik ārkārtīgu un sensacionālu starpplanētu satiksmes pro­jektu.

Loss klausījās, nenovērsdams no viņa platās, gaišās acis.

— Zēl, ka negribat lidot man līdzi, žēl. — Viņš pa­kratīja galvu. — Ģilvēki vairās no manis kā no ārprā­tīga. Pēc četrām dienām es atstāšu Zemi un līdz šim vēl nevaru atrast ceļabiedru. — Viņš atkal uzrāva sēr­kociņu, izlaida dūmu mutuli. — Kādu datu jums vajag?

— Jūsu biogrāfijās izcilākos momentus.

— Tas nevienam nav vajadzīgs, — Loss sacīja, — un nav nekā ievērojama. Nebija viegli iegūt izglītību, no divpadsmit gadiem esmu nostājies pats uz savām kājām. Jaunība, skolas gadi, darbs, pienākums — nav nekā tāda, kas varētu interesēt jūsu lasītājus, nekā ievē­rojama, izņemot… — Loss pēkšņi sarauca uzacis, asi iezīmējās grumbas pie mutes. — Nu, redziet… Šo ma­šīnu, — viņš pamāja ar pīpi uz sastatņu pusi, — veidoju jau sen. Iesāku to darināt priekš diviem gadiem. Tas ir viss!

— Cik mēnešos apmēram domājat veikt attālumu starp Zemi un Marsu? — jautāja Skailss, raudzīdamies uz zīmuļa galu.

— Domāju deviņās vai desmit stundās, ne ilgāk.

— Ahā! — Skailss atbildēja uz to, pēc tam nosarka, viņam sašķobījās seja. — Es būtu jums loti patei­cīgs, — viņš izteica ar apslēptu laipnību, — ja jūs man uzticētos un izturētos pret mūsu sarunu nopietni.

Loss nolika elkoņus uz galda, izpūta dūmu mākoni, tabakas dūmos nodzirkstīja viņa acis.

— Astoņpadsmitajā augustā Marss tuvosies Zemei līdz četrdesmit miljonu kilometru attālumam, šis attā­lums man jānolido. Kas tanī ietilpst? Vispirms, Zemes atmosfēras augstums — septiņdesmit pieci kilometri. Otrkārt, attālums starp planētām bezgaisa telpā — četr­desmit miljoni kilometru. Treškārt. Marsa atmosfēras aug«tums — sešdesmit pieci kilometri. Manam lidoju­mam svarīgi tikai šie simt četrdesmit kilometri at­mosfēras.

Viņš piecēlās, sabāza rokas bikšu kabatās, viņa galva pagaisa ēnā, dūmos, apgaismotas bija tikai vaļējās krū­tis un spalvainās, līdz elkoņiem uzrotītās rokas.

— Par lidojumu parasti sauc putna, krītošas lapas, aeroplāna lidojumu. Tikai tas nav lidojums, tā ir irša­nās gaisā. īsts lidojums ir kritiens, kad ķermenis kustas viņu dzenoša spēka ietekmē. Piemēram, raķete. Bezgaisa telpā, kur nav pretspara, kur nekas netraucē lidojumu, raķete kustēsies ar vienmēr pieaugošu ātrumu- acīm re­dzot tur es varu sasniegt gandrīz gaismas ātrumu, ja netraucēs magnētisma ietekmes. Mans aparāts tieši

izveidots pēc raķetes principa. Man būs jānolido Zemes un Marsa atmosfērā simt četrdesmit kilometri. Līdz ar pacelšanos un nolaišanos tas ilgs pusotras stundas. Stunda būs vajadzīga, lai izkļūtu no Zemes pievilkšanas spēka joslas. Tālāk bezgaisa telpā es varu lidot ar jeb­kuru ātrumu. Bet ir divas briesmas: no pārliecīga paātri­nājuma var pārplīst asinsvadi, un, otrkārt, ja ar mil­zīgu ātrumu ielidošu Marsa atmosfērā, tad atsitiens pret gaisu būs tāds, it kā es ietriektos smiltīs. Vienā mir­klī aparāts un viss, kas tajā atrastos, pārvērstos gāzē. Starpzvaigžņu izplatījumā lido planētu — nedzimušu vai bojā gājušu pasauļu šķembas. Ieurbjoties gaisā, tās vienā mirklī sadeg. Gaiss ir tikpat kā nesatriecamas bru­ņas. Lai gan Zemes virsū tās acīm redzot kādreiz tika sadragātas.

Loss izvilka roku no kabatas, uzlika to uz galda zem spuldzītes un sažņaudza dūrē.

— Sibīrijā mūžīgos ledājos es atraku mamutus, kas gājuši bojā zemes spraugās. Starp zobiem tiem bija zāle, tie kādreiz ganījušies tur, kur tagad ir ledāji. Es ēdu viņu gaļu. Viņi nebija paspējuši satrūdēt: sasaluši dažās dienās, tos aizputinājis sniegs. Redzams, zemes ass no­virzīšanās notikusi vienā mirklī. Zeme sadūrusies ar kādu debesu ķermeni, vai arī mums bijis otrs pavadonis, ma­zāks par Mēnesi. Mēs to pievilkām, un tas nokrita, sa­dragāja Zemes garozu, atvirzīja Zemes asi. Varbūt taisni no šā trieciena gājis bojā kontinents, kas atradies At­lantijas okeānā uz rietumiem no Āfrikas. Tātad, lai ne- izkustu, ieurbjoties Marsa atmosfērā, man vajadzēs stipri bremzēt ātrumu. Tāpēc es paredzu visam lidojumam bez­gaisa izplatījumā sešas vai septiņas stundas. Pēc dažiem gadiem ceļojums uz Marsu nebūs sarežģītāks kā lido­jums no Maskavas uz Ņujorku.

Loss atgāja no galda un pagrieza svirslēdzi. Zem griestiem iešņācās, iedegās lokveidīgie lukturi. Skailss ieraudzīja uz dēļu sienām rasējumus, diagramas, kar­tes; plauktus ar optiskiem un mērīšanas instrumentiem; skafandrus, konservu grēdas, ādas drēbes; teleskopu uz pakāpēm šķūņa kaktā.

Loss ar Skailsu piegāja pie sastatnēm, kas slējās ap metala olu. Pēc acumēra Skailss apsvēra, ka olveidigais aparāts ir ne mazāk kā astoņarpus metrus augsts un sešus metrus plats. Vidū pa tā aploci stiepās tērauda josta, liekdamās uz leju pie aparāta virsmas kā lietus­sargs — tā bija izpletņveida bremze, kas pavairoja pretestību, aparātam krītot atmosfērā. Zem izpletņa bija trīs apaļas durtiņas — ieejas lūkas. Olas lejdaļa nobeidzās ar šauru rīkli. To ietvēra divkārša, no masīva tērauda darināta apaļa spirāle, kura savijās uz pretē­jām pusēm — tas bija buferis, kas mazināja triecienu, krītot uz zemi…

Dauzīdams ar zīmuli pa kniedēto olas apšuvumu, Loss sāka sīkāk paskaidrot starpplanētu kuģa uzbūvi. Aparāts bija veidots no elastīga un grūti kūstoša tē­rauda, iekšienē labi nostiprināts ar apmalēm un vieglām fermām. Tas bija ārējais apvalks. Tanī atradās no sešām kārtām gumijas, tūbas un ādas pagatavots otrs apvalks. Šai otrā stepētā ādas olā bija novietoti novērošanas un kustības aparāti — skābekļa tvertnes, kastes ogļskābes uzsūkšanai, dobi spilveni instrumentiem un pārtikai. No­vērojumiem bija ierīkotas sevišķas «actiņas», kas izvir­zījās ārpus aparāta ārējās čaulas īsas metala caurulītes veidā, ar prizmatiskiem stikliem.

Kustības mehānisms atradās ar spirāli apvītajā rīklē. Rīkle bija izlieta no metala, kas cietāks par astronomisko bronzu. Masīvajā rīklē izurbti vertikāli kanāli. Katrs no tiem augšā paplašinājās tā saucamajā eksplozijas ka­merā. Katrā kamerā bija ievilkts dzirksteļu deglis no ko­pējā magneto un pievedcaurule. Kā motora cilindros ieplūst benzīns, taisni tāpat eksplozijas kameras pil­dījās ar ultralidītu, smalku jo smalku pulverīti, nepa­rasti spēcigu spridzināmo līdzekli, kas bija izgudrots N. N. rūpnīcas laboratorijā Petrogradā. Ultralidīta stip­rums pārspēja visu, kas līdz šim pazīstams šai virzienā. Sprādziena konuss bija sevišķi šaurs. Lai sprādziena konusa ass sakristu ar rīkles vertikālo kanālu asīm, spridzināmās kamerās nokļūstošo ultralidītu laida caur magnēta lauku.

Tāds vispārīgos vilcienos bija kustības mehānisma princips: tā bija raķete. Ultralidīta krājums — simt stundām. Pamazinot vai palielinot sprādzienu skaitu se­kundē, varēja regulēt aparāta pacelšanās un krišanas ātrumu. Tā apakšējā daļa bija ievērojami smagāka par augšējo, tāpēc, nokļūstot planētas pievilkšanas sfērā, aparāts pastāvīgi pagriezās pret to ar rīkli.

— Ar kādiem līdzekļiem uzbūvēts aparāts? — Skailss jautāja.