— Viņa, nudien, viņa! …

Melnajā tumsā silti iezaigojās sidrabzilgana lode. Atstatu no tās un kvēlāk par to mirdzēja lodīte, tik liela kā jāņoga. Aparāts traucās mazliet sāņus no tām. Tad Loss nolēma izmantot bīstamu līdzekli — pagriezt apa­rāta rīkli, lai atvirzītu eksplozijas asi no lidojuma tra­jektorijas. Pagrieziens izdevās. Virziens sāka mainīties. Siltā lodīte pamazām pārvietojās zenītā.

Trauca, trauca uz priekšu laika izplatījums. Loss un Gusevs gan kļāvās klāt novērošanas caurulītēm, gan vāļājās starp izsvaidītajām ādām un segām. Zuda pē­dējie spēki. Mocīja slāpes, bet viss ūdens bija izdzerts.

Un tad pusnemaņā Loss ieraudzīja, ka ādas, segas un maisi sāk slīdēt gar sienām. Gaisā palika karājoties arī Guseva līdz pusei kailais ķermenis. Tas viss šķita kā murgi. Gusevs izrādījās guļus pie actiņas. Re, viņš piecēlās, murminādams ieķērās sev krūtīs, sāka purināt izspūrušo galvu, viņa seja noplūda asarām, ūsas nokārās.

— Mīļā, mīļā, mīļā! …

Apziņas miglā Loss tomēr saprata, ka aparāts pa­griezies un, Zemes pievilkšanas sfērā ierauts, traucas ar rīkli uz priekšu. Viņš pielīda pie reostatiem un pagrieza tos — ola nodrebēja, nodārdēja. Viņš noliecās pie ac­tiņas.

Tumsā karājās milzīga, saules apmirdzēta ūdens lode. Okeāni likās zili, salu kontūras iezaļganas, mā­koņu lauki aizsedza kādu kontinentu. Valgā lode lēni griezās. Asaras aizmigloja acis. Dvēsele, pārplūzdama asarām aiz mīlas, lidoja pret zilganvalgo gaismas stabu. Cilvēces dzimtene! Dzīvības avots! Pasaules sirds!

Zemeslode aizsedza pusi no debess. Loss pagrieza reostatus līdz galam. Tomēr lidojums bija straujš, čaula sakarsa, sāka kvēlot gumijas apvalks, garoja ādas

pārvalki. Ar pēdējiem spēkiem Gusevs pagrieza lūkas vāku. Spraugā kaukdams ielauzās ledains vējš. Zeme it kā atplēta rokas, saņemot savus dēlus.

Trieciens bija stiprs. Apšuvums pārsprāga. Ola dziļi iedūrās ar rīkli zāļainā uzkalnā.

Bija pusdiena, trešais jūnijs, svētdiena. Stipri tālu no kritiena vietas, Mičigana ezera krastā, visi, kas pabrau­kājās laivās, sēdēja uz vaļējām restorānu un kafejnīcu terasēm, spēlēja tenisu, golfu, futbolu, laida skaidrajās debesīs papīra pūķus, — visi šie daudzie cilvēki, kas bija izbraukuši svētdienas atpūtā izjust zaļo krastu skais­tumu, jūnija lapu šalkoņu, dzirdēja piecas minūtes no vietas savādu, kaucošu troksni.

Cilvēki, kas atcerējās pasaules kara laikus, vērdamies debesīs, teica, ka tā parasti rēkuši smagās artilērijas šāvieni. Tad daudziem izdevās ieraudzīt ātri lejup slī­došu apaļu ēnu.

Nepagāja ne stunda, kad aparāta kritiena vietā sa­lasījās liels pūlis. Ziņkārīgie skrēja no visām pusēm, rāpās pāri sētām, brāzās ar automobiļiem, ar laivām pa zilo ezeru. Ar apdeguma kārtu apklātā, iegumzītā un ieplīsusi ola stāvēja sašķiebusies uzkalnā. Klātesošie iz­sacīja daudz varbūtību, vienu neticamāku par otru. Se­višķs satraukums radās pūlī, kad uz pusatvērtās lūkas vāka izlasīja ar cirtni ieskrāpēto uzrakstu — «KPFSR. Izlidojuši no Petrogradas 192… gada 18. augustā». Tas bija jo brīnišķīgāk tāpēc, ka šodien bija tūkstoš de­viņsimt … gada trešais jūnijs. Vārdu sakot, atzīme uz aparāta bija izdarīta priekš trīsarpus gadiem.

Kad pēc tam noslēpumainā aparāta iekšienē atska­nēja klusi vaidi, pūlis šausmās atvirzījās un apklusa. Ieradās policija, ārsts un divpadsmit korespondentu ar fotoaparātiem. Atvēra lūku un ar vislielāko uzmanību iz­vilka no olas iekšienes divus puskailus cilvēkus: viens, izdilis kā skelets, vecs, ar baltiem matiem, bija bez sa­maņas, otrs, ar sadragātu seju un salauztām rokām, žēli vaidēja. Pūlī atskanēja līdzjūtības saucieni, sieviešu rau­das. Debesu ceļotājus ielika automobilī un aizveda uz slimnīcu.

Kristāldzidrā, laimes pilnā balsī dziedāja putns aiz atvērta loga. Dziedāja par saules staru, zilām debesīm. Loss klausījās, nekustīgi gulēdams spilvenos. Asaras plūda pa grumbaino seju. Viņš jau kaut kur bija dzirdējis šo kristāldzidro balsi. Bet kur, kad?

Aiz pusatsegtiem, rīta vēja mazliet uzpūstiem loga aizkariem ārā zālē mirdzēja zilganpelēka rasa. Mitrās lapas kā ēnas kustējās uz aizkariem. Dziedāja putns. Tālumā aiz meža cēlās balts, blīvs mākonis.

Kāda sirds ilgojās šās zemes, mākoņu, skaļu lietus brāzmu un mirdzošas rasas, milžu, kas klejo pa zaļiem uzkalniem . . . Viņš atcerējās — tā saulainā rītā kaut kur, tikai ne Zemes virsū, putns dziedāja par Aelitas sap­ņiem … Aelita … Bet vai viņa maz bija? Vai nebija tikai sapnī? Nē. Putns dzied ar stikla mēlīti par to, ka reiz sieviete, iezilgana kā krēsla, ar skumju, kalsnu seju, sēžot naktī pie uguns sārta, dziedājusi seno mīlas dziesmu. Lūk, kāpēc plūda asaras pa grumbainajiem Losa vaigiem. Putns dziedāja par to, kas palika aiz zvaig­znēm, un par sirmo, grumbaino, veco sapņotāju, kas ap­lidojis debesis.

Vējš stiprāk uzpūta aizkarus, apakšējā mala liegi no- plandēja, istabā ieplūda medus, zemes, valgmes smarža.

Vienā šādā rītā slimnīcā parādījās Skailss. Viņš cieši paspieda Losa roku — Apsveicu, dārgais draugs, — nosēdās uz ķeblīša pie gultas, atstūmis cepuri pakausī.

— Jūs stipri nokausējis šis ceļojums, veco zēn, — viņš sacīja. — Nupat biju pie Guseva, jā, tas ir īsts vīrs: rokas ģipsī, žoklis pušu, bet visu laiku smej: ļoti apmierināts, ka atgriezies. Es nosūtīju viņa sievai uz Petrogradu telegramu un pieci tūkstoši dolāru. Par jums telegrafēju savai avīzei, saņemsiet milzīgu summu par «Ceļojuma iespaidiem». Bet jums vajadzēs papildināt aparātu — jūs esat nelāgi nolaidies. Velns lai parauj! — ja iedomājas, pagājuši gandrīz četri gadi no tā ārprātīgā vakara Petrogradā! Ieteicu jums, veco zēn, iedzert glā­zīti laba konjaka, tas jums atkal iedvesīs dzīvību.

Skailss pļāpāja, jautri un gādīgi raudzīdamies uz

sarunu biedru, seja viņam bija iedegusi, bezrūpīga, acis alkatīgas ziņkāres pilnas. Loss sniedza viņam roku: — Man prieks, ka esat ieradies, Skails.

MĪLAS BALSS

Sniega mākoņi brāzās gar Zdanovas krastmalu, pu­teņoja pa ietvēm, neprātīgas pārslas virpuļoja ap later­nām, kas šūpojās vējā. Durvis un logi iegrima sniegā, aiz upes putenis trakoja kaucošā parkā.

Pa krastmalu gāja Loss, sacēlis apkakli un saliecies pret vēju. Siltais kaklauts plandēja aiz viņa muguras, kājas slīdēja, sniegs kapāja seju. Parastajā stundā viņš atgriezās no rūpnīcas mājās, savā vientuļajā dzīvoklī. Krastmalas iedzīvotāji bija pieraduši pie viņa platmales ar lielajām malām, pie kaklauta, kas aizsedza sejas apakš­daļu, salīkušajiem pleciem, un pat, kad viņš sveicināja un vējš plivināja viņa baltos matus, neviens vairs nebrī­nījās par viņa savādajām acīm, kas reiz bija redzējušas to, ko vēl neviens nebija redzējis.

Citos laikos kādu jaunu dzejnieku katrā ziņā būtu iedvesmojis viņa dīvainais, sniega mākoņos klīstošais stāvs ar plandošo kaklautu. Bet tagad bija citi laiki: dzejniekus sajūsmināja nevis sniega vētras, zvaigznes, zemes aiz mākoņiem, bet veseru klaudzieni pa visu zemi, zāģu šņākšana, sirpju čirkstoņa, izkapšu svilpieni — līk­smās zemes dziesmas.

Bija pagājis pusgads, kopš Loss atgriezās Zemes virsū. Bija norimusi ziņkāre, kas pārņēma visu pasauli, kad parādījās pirmā telegrama par diviem cilvēkiem, kuri ieradušies no Marsa. Loss un Gusevs apēda no­teiktu daudzumu ēdienu simt piecdesmit banketos, vaka­riņās un zinātniskās sanāksmēs. Gusevs izaicināja no Petrogradas Mašu, ietērpa viņu kā lelli, sniedza dažus simtus interviju, iegādājās motociklu, sāka nēsāt apaļas brilles, pusgadu braukāja pa Ameriku un Eiropu, stāstī­dams par kaušanos ar marsiešiem, par zirnekļiem un komētām, par to, kā viņi ar Losu tikko nebija uzskrējuši virsū Greizajiem Ratiem, un, atgriezies Padomju Krie­vijā, nodibināja «Biedrību karaspēka daļas nosūtīšanai uz Marsa planētu ar nolūku glābt Marsa darba tautas paliekas».

Loss Petrogradā kādā mehāniskā rūpnīcā veidoja marsiešu tipa universālu motoru.

Ap pulksten sešiem vakarā viņš parasti atgriezās mājās. Ēda vakariņas viens pats. Pirms iemigšanas at­vēra grāmatu — kā bērna šļupsti viņam likās dzejnieka vārsmas, kā bērna pļāpas romānu rakstnieka izdomas. Izdzēsis gaismu, viņš ilgi gulēja, raudzījās tumsā, — plūstin plūda vientuļās domas.

Parastajā stundā Loss šodien gāja pa krastmalu. Sniega mākoņi brāzās augšup trakojošā vētrā. Dzegas un jumti kūpēja. Laternas šūpojās. Bija grūti elpot.

Loss apstājās un pacēla galvu. Vējš saplosīja snieg­puteņa mākoņus. Bezgalīgi melnajās debesīs mirgoja zvaigzne. Ar neprātīgu skatienu Loss vērās tanī, tās stars iespiedās sirdī… «Tuma, Tuma, skumjā zvaig­zne .. .» Slīdošās mākoņu malas atkal aizklāja bezdibeni, aizsedza zvaigzni. Sai īsajā mirklī Losa atmiņā draus­mīgi skaidri pavīdēja vīzija, kas līdz tam vienmēr bija viņa vairījusies …

Miegā atskanēja troksnis — it kā nikna bišu dūkoņa. Nodārdēja skaļi sitieni: kāds klauvēja. Dusošā Aelita no­drebēja, atmozdamās nopūtās un sāka trīsēt. Loss nere­dzēja viņu alas tumsā, tikai juta, kā sit viņas sirds. Klaudzieni durvīs atkārtojās. No ārpuses atskanēja Tus­kuba balss: «Ņemiet viņus!» Loss saķēra Aelitu aiz ple­ciem. Viņa tikko dzirdami sacīja:

— Mans vīrs, Debesu Dēls, ardievu.

Viņas pirksti ātri aizslīdēja pār viņa seju. Tad Loss sataustīja viņas roku un atņēma flakoniņu ar indi. Viņa ātri jo ātri — vienā elpas paņēmienā sāka čukstēt vi­ņam ausī:

— Uz manis guļ aizliegums, es esmu ziedota karalie­nei Magrai… Sena paraža, šausmīgais Magras likums nosaka, ka jaunavu, kas pārkāpusi ziedojuma aizliegumu, iemet labirintā, akā. Tu to redzēji. . . Bet es nevarēju pretoties Debesu Dēla mīlai. Es esmu laimīga. Pateicos tev par dzīvi. Pateicos tev, mans vīrs …

Aelita noskūpstīja viņu, un viņš sajuta rūgto indes smaržu uz viņas lūpām. Tad viņš izdzēra tumšā šķidruma paliekas — flakoniņā vēl bija daudz. Aelita bija tikko paguvusi tam pieskarties. Sitieni durvis piespieda Losu piecelties, bet samaņa gaisa, rokas un kājas neklausīja. Viņš atgriezās pie gultas, nokrita uz dusošās Aelitas, ap­skāva to. Viņš nepakustējās, kad alā ienāca marsieši. Tie atrāva viņu no sievas un nesa prom. Ar pēdējiem spēkiem viņš tiecās pēc viņas melnā apmetņa malas, bet šāvienu plandi, truli sitieni pa krūtīm atsvieda viņu at­pakaļ pie alas zelta durtiņām …

Pārvarēdams vēju, Loss metās skriet pa krastmalu. Un atkal apstājās, iestiga sniega mākoņos un, tāpat kā toreiz — pasaules tumsā, iekliedzās:

— Dzīva, dzīva… Aelita, Aelita…

Vējš ārprātīgā brāzienā saķēra šo pirmoreiz zemes virsū izteikto vārdu, ieplīvoja lidojošā sniegā. Loss iespieda zodu kaklautā, iebāza roku dziļi kabatā, sāka grīļodamies iet uz māju.

Pie durvīm stāvēja automobilis. Baltas mušas lidinā­jās dūmainajā starmešu gaismā. Pinkainā kažokā ģēr­bies vīrs sasalušiem zābakiem lēkāja pa ietvi.

— Es atbraucu pēc jums, Mstislav Sergejevič, — viņš priecīgi iesaucās, — sēdieties mašīnā, brauksim.

Tas bija Gusevs. Viņš uz ātru roku paskaidroja: šo­dien, pulksten septiņos vakarā, radiotelefona stacija gaida, tāpat kā visu šo nedēļu, nepazīstamus, ārkārtīgi spēcīgus signālus. Šifrs nav saprotams. Veselu nedēļu visas pasaules avīzes nodarbinātas ar jautājumu, kas ir šie signāli; daudzi domā, ka tie nāk no Marsa. Radiosta­cijas vadītājs aicina Losu šovakar uztvert noslēpumainos viļņus.

Loss klusēdams ielēca automobilī. Baltās pārslas sāka ārprātīgi dejot gaismas konusos. Vējš iecirtās sejā. Virs Ņevas sniega tuksneša liesmoja mēļā pilsētas blāzma, laternu mirdza gar krastmalām, ugunis, ugu­nis . . . Tālumā kauca ledlauža sirēna: kaut kur lauza ledu.

Sarkanās Blāzmas ielas galā, sniegainā laukumā zem šalcošiem kokiem, pie namiņa ar apaļu jumtu automo­bilis apstājās. Tuksnešaini kauca režģotie torņi un stiepļu tīkli, kas bija iegrimuši sniega mākoņos. Loss atvēra

aizputinātās durtiņas, iegāja siltajā namiņā, nometa kaklautu un cepuri. Sārts, paresns vīrs sāka viņam kaut ko skaidrot, turēdams viņa aukstumā piesarkušo roku siltās, tuklās delnās. Pulksteņa rādītājs tuvojās sep­tiņiem.

Loss nosēdās pie uztvērējaparāta, uzmauca austiņas. Pulksteņa rādītājs virzījās uz priekšu. Ak laiks, steidzī­gie sirds sitieni, ledainais pasaules izplatījums! .. .

Viņa ausīs atskanēja klusi čuksti. Loss tūlīt aizvēra acis. Atkal atkārtojās tāli, satraukti, klusi čuksti. Atkār­tojās kāds savāds vārds. Loss sasprindza dzirdi. Kā kluss zibens viņa sirdī caurstrēdza tāla balss, kas skumji atkārtoja valodā, kas nebija Zemes valoda:

— Kur tu esi, kur tu esi, kur tu esi, Debesu Dēls?

Balss apklusa. Loss vērās savā priekšā nobālušām, ieplestām acīm… Aelitas balss, mīlas, mūžības, ilgu balss lido pa visu izplatījumu, sauc, kliedz, aicina — kur tu esi, kur tu esi, mīla …

1922.

Изображение к книге AELITA

Aleksejs Tolstojs INŽENIERA GARINA HIPERBOLOIDS AELITA

Redaktore E. Marjutitia Māksi, redaktors /. Zvagūzis Tehn. redaktore L. Engere Korektore N. Kaņepe . Nodota salikšanai 1959. g. 7. jūlijļOHļ'brak- stīta iespiešanai 1959. g. 9. septemBrl. Pa­pīra formāts 84X108'/3 2. 25,5 fiz. iespiedi. 20,91 uzsk. iespiedi. 21,95 izdevn. 1. Metiens

30 000 eks. Maksā 7 rbļ. 60 kap. Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 12202-J1162. Iespiesta Latvijas PSR Kultūras ministrijas Poligrā­fiskās rūpniecības pārvaldes 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139. Pašūt. Nr. 1063.

PASKAIDROJUMI

1 Fonografs — pirmais skaņu ierakstīšanas aparats. Ta^ ierakstīja runu vai muziķu vaska veltnīšos.

1 Krieviski «rycb». — Tulk.

'Nikolaja tilts — tagad leitnanta Smita tilts.

[1] etrusku amforas. etruski senatnē dzīvojuši Ziemeļ- itālijā. Lielajās keramikas vāzēs — amforas, kas atrastas, izdarot izrakumus etrusku pilsētās, pildīts vīns un eļļa; tām bijusi savda­bīga forma līdz ar savdabīgiem izrotājumiem.

! Parabola — nenoslēgta, lika līnija. Sviests akmens lido pa parabolu. Arī daudzas komētas apliec ap Sauli parabolu.

20 — A. Tolstojs

[3] acīm redzot gaisa kuģa motors darbojās ar enerģiju, ko pār­raida no atstatuma, un šis stieplītes bija uztveramā antena.