Se viņš nomazgājās, noskuvās, uzvilka tīru veļu un drēbes, apskatījās, vai visi logi aizdarīti. Dzīvoklī ne­viens nedzivoja — visur bija putekļi. Viņš pavēra durvis uz guļamistabu, kur pēc Katjas nāves nekad nebija gu­lējis. Guļamistabā bija gandriz tumšs no nolaistajiem aizkariem, tikai skapis, kurā karājās Katjas drēbes, zai­goja ar savām spoguļdurvīm, — tās bija pusatvērtas. Loss sadrūma, piegāja uz pirkstgaliem un cieši aizdarīja tās. Tad aizslēdza guļamistabas durvis. Izgājis no dzī­vokļa, noslēdza galveno ieeju un iebāza plakano atslē­dziņu vestes kabatā.

Tagad viss bija nokārtots pirms aizbraukšanas.

TAI PAŠĀ NAKTĪ

Tai naktī Maša ilgi gaidīja vīru — vairākas reizes sildīja par jaunu tējkannu uz prīmusa. Aiz augstajām ozola durvīm bija klusi un baigi.

Gusevs un Maša dzīvoja vienā istabā, kādreiz greznā, milzīgā, tagad nolaistā namā. Revolūcijas laikā iemītnieki to bija pametuši. Pa četriem gadiem lietus un ziemas negaisi stipri sabojājuši tā iekšieni.

Istaba bija plaša. Ar zelta figūrām izrotātos gries­tos starp mākoņiem lidoja krāšņa sieviete ar smaidu pār visu seju, apkārt tai spārnaini mazuļi.

«Redzi, Maša,» allaž runāja Gusevs, rādīdams uz griestiem, «cik jautra sieviete, pilnīga miesās un bērnu seši gabali, tā tik ir bāba.»

Pār zeltīto, lauvas ķetnām greznoto gultu karājās kāda veca vīra portrets: pūderēta parūka, sakniebta mute, zvaigzne pie svārkiem. Gusevs bija iesaucis veco par «Ģenerāli Ķepaini». «Tas nekā nav laidis secen, tiklīdz kas nepatīk — tūlīt ar ķepu.» Masai bija bail raudzīties uz portretu. Pāri istabai pārvilkta skārda cau­rule no dzelzs krāsniņas, kas nokūpinājusi sienu. Plauk­tos un uz galda, kur Maša gatavoja trūcigo ēdienu, — kārtība un tīrība.

Grieztas ozola durvis veda uz zāli ar divrindu logiem. Izsistie logi bija aiznagloti ar dēliem, griesti vietām iegāzušies. Vējainās naktīs še kaukdams triecās iekšā vējš, skraidīja žurkas.

Maša sēdēja pie galda. Soāca primusa uguntiņa. No tālienes vējš atšalca sērīgus pulksteņa dārdus — nosita divi. Gusevs nenāca. Maša domāja:

«Ko viņš meklē, kā viņam trūkst? Vienmēr grib kaut ko atrast, nemiera gars, Aļoša, Aļoša . . .»

Mašai sariesās skropstās asaras, viņa tās nesteigda­mās izslaucīja un atbalstīja vaigu pret roku. Pār galvu laidās, nevarēja aizlaisties jautrā sieviete ar jautrajiem mazuļiem. Maša domāja par viņu: «Lūk, ja es būtu tāda — nekur viņš no manis neaizietu.»

Gusevs bija sacījis viņai, ka aizbrauc tālu, bet, kurp, — viņa nezināja, baidījās pajautāt. Vina arī pati redzēja, ka Gusevam grūti, nav izturams dzīvot ar viņu šai brīnišķajā istabā, klusumā, bez agrākās brīves. Nakti viņš redz kaut ko pa sapņiem — sagriež zobus, dobji iekliedzas, nosēžas uz gultas un elš — zobi sakniebti, seja un krūtis vienos sviedros. Nokrīt, aizmieg, bet no rīta melns sejā, nezina, kur dēties.

Maša bija tik rāma ar viņu, tā labinājās klāt — gud­rāk par māti. Par to Gusevs viņu mīlēja un žēloja, bet, tiklīdz rīts, — skatījās, kurp aiziet.

Maša strādāja, nesa mājās pārtikas devas. Naudas viņiem bieži nebija nemaz. Gusevs ķērās pie dažādiem darbiem, bet drīz vien tos pameta. «Veči stāstīja — Ķīnā esot zelta zeme,» viņš runāja, «tādas zemes droši vien tur nav, bet tā patiešām mums vēl sveša puse — došos, Maša, uz Ķīnu paraudzīties, kas un kā.»

Baigi kā nāvi gaidīja Maša to stundu, kad Gusevs aizies. Neviena cita viņai nebija pasaulē, tikai viņš. No piecpadsmit gadiem viņa strādāja par pārdevēju veikalos, par kasieri uz Ņevas kuģīšiem. Dzīvoja vientuļi, bez prieka.

Pirms gada kādā svētdienā iepazinās ar Gusevu parkā, uz sola. Viņš sacīja: «Redzu, jūs sēžat viena pati, atļaujiet pavadīt ar jums laiku: vienam garlaicīgi.» Viņa palūkojās — jauka seja, jautras, labsirdīgas acis un — skaidrā prātā. «Nekas nav pretim,» īsi atbildēja. Tā arī viņi nostaigāja parkā līdz vakaram, Gusevs stās­tīja par kariem, uzbrukumiem, apvērsumiem — tā, kā tas nevienā grāmatā nav lasāms. Pavadīja Mašu līdz dzīvoklim, un no tās dienas sāka nākt pie viņas. Maša viņu iemīļoja, un viņi sāka dzīvot kopā.

Tējkanna bija uzvārījusies. Maša noņēma to un at­kal pierima. Jau sen viņai likās kaut kas čaukstam aiz durvīm, tukšajā zālē. Bija tik skumji — neieklausījās. Bet nupat, skaidri dzirdams, šļūca kādi soļi.

Maša ātri pavēra durvis un izliecās ārā. Pa vienu logu zālē ieplūda ielas laternas gaisma un nespodri meta burzguļainus plankumus uz dažām zemām kolonām. Starp tām Maša ieraudzīja sirmu, galvu noliekušu vecīti bez cepures, garā mētelī, viņš stāvēja, izstiepis kaklu, un raudzījās uz Mašu. Viņai nogura ceļi.

— Ko jums še vajag? — viņa čukstoši jautāja.

Vecitis izstiepa kaklu un tā raudzījās uz viņu. Drau­dēdams pacēla rādītāja pirkstu. Maša spēcīgi aizcirta durvis, sirds izmisumā sita. Viņa ieklausījās — soļi ta­gad attālinājās: vecītis acīm redzot gāja pa parādes kāp­nēm lejā.

Driz vien zāles otrā pusē atskanēja steidzīgie, ener­ģiskie vīra soļi. Gusevs ienāca jautrs, kvēpiem notriepies.

— Ielej nomazgāties, — viņš sacīja, atpogādams ap­kakli, — rīt braucam, ardievu. Vai tējkanna tev karsta? Lieliski. — Viņš nomazgāja seju, spēcīgo kaklu, rokas līdz elkoņiem un slaucīdamies pavērās sievā. — Liecies mierā, nepazudīšu, atgriezīšos. Septiņus gadus ne lode, ne durklis nav varējuši nobeigt. Mana stundiņa vēl tālu: neesmu nāvei lemts. Bet, ja jāmirst, tik un tā nebūs iespējams izgrozīties: muša lidojot aizķers ar ķepu — brīc, un pagalam.

Viņš piecēlās pie galda, sāka mizot vārītu kartu­peli, pārlauza, iemērca sālī.

— Uz rītu sagatavo tīru veļu, divus pārus — kreklu, apakšbikses, autus. Ziepes nepiemirsti, ziepes noēd pie­pes. Ko tad tu — atkal esi raudājusi?

— Sabijos, — atbildēja Maša novērsdamās, — kāds vecis vienmēr staigā, ar pirkstu draudēja. Aļoša, nebrauc.

— Tāpēc nebraukt, ka vecis ar pirkstu padraudējis?

— Viņš piedraudēs nelaimi.

— Zēl, jābrauc projām, citādi gan es ar šo večuku parunātu. Katrā ziņā kāds no bijušiem šejieniešiem va­zājas pa naktīm, čāpstina muti, grib dabūt mūs ārā.

— Aļoša, vai tu atgriezīsies pie manis?

— Sacīju, ka atgriezīšos, tātad atgriezīšos. Tpi tu, cik nemierīga!

— Vai tālu brauc?

Gusevs iesvilpās, pamāja uz griestiem un, smiedamies ar acīm, uzlēja karsto tēju uz apakštases.

— Lidošu aiz mākoņiem, Maša, kā šī bāba.

Maša tikai nokāra galvu. Gusevs nožāvājās, sāka iz­ģērbties. Maša klusi novāca traukus, apsēdās lāpīt zeķes, necēla uz augšu acis. Bet, kad piegāja pie gultas, Gusevs jau bija iemidzis, nolicis roku uz krūtīm, mierīgi aizvē­ris plakstiņus. Mašai pa vaigiem ritēja asaras, tik dārgs tas bija viņai, tā viņa ilgojās pēc Guseva nemierīgās sirds: «Kur gan tas skrien, ko meklē?»

Gaismai austot, Maša piecēlās, iztīrīja vīram drēbes, savāca tīru veļu. Gusevs pamodās. Padzēra tēju, jokoja, glaudīja Mašas vaigu. Atstāja naudu — lielu kaudzi. Uz­meta uz muguras maisu, apstājās durvīs un noskūpstīja Mašu.

Tā viņa arī nedabūja zināt, kurp viņš aizbrauc.

AIZLIDOJUMS

Tukšajā laukumā, pretī Losa darbnīcai, sāka lasīties ļaudis. Nāca no krastmalas, skrēja no Pētera salas pu­ses, sastājās pulciņos, lūkojās uz zemo sauli, kas raidīja caur mākoņiem platus starus. Sākās pārrunas:

— Ko te sapulcējušies — vai kāds nosists?

— Tūlīt laidīsies uz Marsu.

— Te tev nu bija, tā tik vēl trūka!

— Ko jūs stāstāt? Kas laidīsies?

— Divi bandīti paņemti no cietuma, viņus ielodēs tērauda bumbā un — uz Marsu, izmēģinājuma pēc.

— Nudien, beidziet melst niekus!

— Ak tu nelieši, viņiem nav žēl cilvēku! …

— Tas ir: kādiem «viņiem»?

— Bet jūs, pilsoni, nepiesienieties.

— Nejēdzība, protams.

— Nu, bet ir arī ļaudis muļķi, ak tu kungs!

— Kāpēc ļaudis muļķi? No kā jūs to spriežat?

— Jūs pašu vajadzēja nosūtīt par šiem vārdiem.

— Lai paliek, biedri. Se tik tiešām vēsturisks noti­kums, bet jūs melšat velns zina ko.

— Kādos nolūkos tad sūta uz Marsu?

— Atvainojiet, nupat viens te stāstīja: aģitācijas lite­ratūru vien iekrāvuši divdesmit piecus pudus.

— Tā ir ekspedīcija.

— Pēc kā?

— Pēc zelta.

— Pilnīgi pareizi — lai papildinātu zelta fondu.

— Vai daudz domā atvest?

— Neaprobežotu daudzumu.

— Pilsoni, vai mums vēl ilgi jāgaida?

— Tiklīdz saule nolaidīsies, tā viņi uzskries gaisā …

Līdz krēslai turpinājās kņada, gāja vaļā dažādas pār­runas pūlī, kas gaidīja neparasto notikumu. Cilvēki strī­dējās, ķildojās, bet projām negāja.

Blāvi rieti applūdināja ar tumšsarkanu gaismu pusi no debess. Un, skat, lēni pašķirot pūli, parādījās lielais izpildkomitejas automobilis. Šķūnī no iekšienes iemir­dzējās logi. Pūlis apklusa, pievirzījās tuvāk.

No visām pusēm atbrīvotais, kniedējumu rindām mirdzošais, olveidīgais aparāts stāvēja šķūņa vidū uz maz­liet ieslīpa cementa paaugstinājuma. Tā spilgti apgais­motā iekšiene ar stepētajiem dzeltenās ādas rombiem bija redzama caur apaļo lūku.

Loss un Gusevs jau bija uzāvuši velteņus, apvilkuši aitādas puskažokus, uzlikuši galvā pilotu cepures. Izpild­komitejas locekļi, akadēmiķi, inženieri, žurnālisti stāvēja ap aparātu. Izvadrunas jau bija pabeigtas, fotouzņēmumi izdarīti. Loss pateicās izvadītājiem par uzmanību. Vioa seja bija bāla, acis kā no stikla. Viņš apkampa Hohlovu un Kuzminu. Palūkojās pulkstenī:

— Laiks doties ceļā!

Izvadītāji noklusa. Gusevs sarauca pieri un līda pa lūku iekšā. Aparāta iekšienē viņš apsēdis uz ādas spil­vena, uzlika labāk galvā cepuri, sakārtoja puskažoku.

— Aizej pie sievas, nepiemirsti! — viņš uzsauca Hohlovam un vēl vairāk sarauca pieri.

Loss vēl vienmēr kavējās, lūkojās sev zem kājām. Viņš pacēla galvu un sacīja padobjā, satrauktā balsī:

— Es domāju, ka sekmīgi nolaidīšos uz Marsa. Esmu pārliecināts, paies vēl nedaudz gadu un simtiem gaisa kuģu šķels zvaigžņu izplatījumu. Mūžam, mūžam mūs virza uz priekšu meklējumu gars. Nu, bet, ja iesim bojā, atcerieties, biedri: lai cik laba ir dzīve, lai cik lieli tās sasniegumi, nekad nevajag apmierināties, mūžam, mū­žam tik traukties uz priekšu, uz tāliem mērķiem.

Loss aprava savu runu, pavērās izvadītājos. Uzbīdīja uz acīm cepuri:

— Uz redzēšanos, biedri, lūdzu atiet pēc iespējas tālāk no aparāta …

Tūdaļ Gusevs sauca no lūkas:

— Biedri, es nodošu tur tiem uz Marsa kvēlu svei­cienu no Padomju republikas. Vai pilnvarojat mani?

Pūlis iedūcās. Atskanēja aplausi.

Loss pagriezās, ielīda lūkā un tūlīt spēcīgi aizcirta to aiz sevis. Izvadītāji, spiezdamies kopā, uztraukti pār- mīdami dažus vārdus, metās skriet no šķūņa uz laukumu pie pūļa. Kāda balss sāka kliegt gari stiepjot vārdus:

— Uzmanīgāk, atejiet, gulstieties zemē!

Tagad tūkstošiem cilvēku klusēdami raudzījās uz četrstūrainajiem, apgaismotajiem šķūņa logiem. Tur

bija klusu. Klusums arī uz laukuma. Tā pagāja dažas minūtes. Daudzi nogulās zemē. Pēkšņi tālumā skaļi iezviedzās zirgs. Kāds iekliedzās drausmīgā balsī:

— Klusu!

Šķūni apdullinoši nodārdēja, nosprakšķeja. Tūlīt at­skanēja stiprāki, biežāki dārdieni. Zeme nodrebēja. Pār šķūņa jumtu pacēlās truls meta-la knābis un iegrima dūmu un putekļu mākonī. Sprakstoņa kļuva stiprāka. Melnais aparāts parādījās it viss pār jumtu un it kā pielāgodamies palika karājoties gaisā. Sprādzieni sa­plūda nepārtrauktā kaukšanā, un četru asu ola iešķībi kā raķete uzšāvās pār pūli gaisā, devās uz rietumiem, novilka ugunīgu Svītru un nozuda tumšsarkanās, blāvās vakarblāzmas mākoņos.

Tikai tad pūlī atskanēja kliedzieni, sāka lidot gaisā cepures, cilvēki skrēja, ielenca šķūni.

MELNAS DEBESIS

Aizskrūvējis ieejas lūku, Loss nosēdās pretim Guse- vam un sāka raudzīties viņam acīs — redzokļu punkti­ņos, kas bija durstīgi kā notvertam putnam.

— Vai lidosim, Aleksej Ivanovič?

— Lai iet.

Tad Loss ķērās pie reostata sviriņas un mazliet pa­grieza to. Atskanēja dobjš trieciens — tā pirmā sprak­stoņa, no kuras nodrebēja uz laukuma tūkstoš cilvēku pūlis. Viņš pagrieza otru reostatu. Dobjā sprakstoņa zem kājām un aparāta tricināšanās kļuva tik stipra, ka Gusevs pieķērās pie sēdekļa, izbolīja acis. Loss ieslēdza abus reostatus. Aparāts rāvās uz priekšu. Triecieni kļuva vieglāki, tricināšanās mazinājās. Loss iesaucās:

— Esam pacēlušies gaisā!

Gusevs noslaucīja sviedrus no sejas. Kļuva karsti. Ātruma skaitītājs rādīja piecdesmit metru sekundē, šaut­riņa joprojām virzījās uz priekšu.

Aparāts trauca pa tangenti pretēji Zemes griešanās virzienam. Centrbēdzes spēks virzīja to pret austrumiem. Pēc aprēķiniem simt kilometru augstuma tam vajadzēja iztaisnoties un lidot pa diagonāli.

Motors strādāja vienmērīgi, bez triecieniem. Loss un Gusevs atpogāja puskažokus, atbīdīja cepures uz pa­kauša. Elektrība bija nodzēsta, un bāla gaisma iespiedās caur actiņu stikliem.

Pārvarot gurdenumu un uznākušo galvas reiboni, Loss noslīga uz ceļiem un caur actiņu raudzījās uz promtraucošo Zemi. Tā atgādināja milzīgu, iedobtu, zil­ganpelēku bļodu bez malām. Sur tur uz tās kā salas gulēja mākoņu grēdas. Tas bija Atlantijas okeāns.

Pamazām bļoda sašaurinājās, slīga lejup. Tās mala labajā pusē sāka mirdzēt kā sudrabs, otru pārklāja ēna. Un, rau, bļoda jau likās kā bezdibenī lidojoša bumba.

Gusevs, kas bija piekļāvies otrai actiņai, sacīja:

— Ardievu, māmuliņ, diezgan dzīvots uz tevis, izliets asintiņš.

Viņš piecēlās no ceļgaliem, bet pēkšņi sagrīļojās, no­krita uz spilvena. Ieķērās apkaklē.

— Mirstu, Mstislav Sergejevič, nevaru vairs.

Loss juta: sirds sit arvien biežāk, biežāk, vairs jau

nesit — sāpīgi trīc. Asinis pieplūst deniņos. Gaisma tumst.

Viņš pierāpās pie skaitītāja. Šautriņa strauji cēlās, atzīmējot neticamu ātrumu. Gaisa slānis beidzās. Pie­vilkšanas spēks mazinājās. Kompass rādīja, ka Zeme atrodas vertikāli lejā. Aparāts, katru sekundi palielinot ātrumu, ar ārprātīgu trauksmi drāzās ledainajā pasaules izplatījumā.