Loss, lauzdams nagus, tikko paguva atraut vaļā puskažoka apkakli: sirds pamira.

Paredzēdams, ka aparāta un tanī esošo ķermeņu āt­rums aizsniegs to robežu, kad iestāsies manāma sirds sitienu, asins un vielu maiņas, visa ķermeņa dzīves ritma paātrināšanās, — paredzēdams to, Loss ar elektrisko vadu palīdzību bija savienojis viena žiroskopa (tādi bija divi aparātā) ātruma mērītāju ar tvertņu krāniem, ku­riem attiecīgajā brīdi vajadzēja izlaist lielu daudzumu skābekļa un amonjaka sāļu.

Loss atģidās pirmais. Krūtīs dūra, galva reiba, sirds joņoja kā vilciņš. Domas pazibēja un pazuda — nepa­rastas, straujas, skaidras. Kustības bija vieglas un no­teiktas.

Loss aiztaisīja liekos tvertņu krānus, palūkojās uz skaitītāju. Aparāts veica apmēram piecsimt kilometru se­kundē. Bija gaišs. Vienā aparāta actiņā lauzās taisns, žilbinošs saules stars. Zem stara augšpēdu gulēja Gu­sevs, — zobi atņirgti, glāžainās acis izspiedušās.

Loss piegrūda viņam pie deguna kodīgu sāli. Gusevs dziļi ievilka elpu, plakstiņi nodrebēja. Loss paķēra viņu zem padusēm un gribēja piecelt, bet Guseva ķermenis palika karājoties kā ar gaisu piepildīts pūslis. Viņš at­laida rokas — Gusevs lēni noslīdēja uz grīdas, izstiepa kājas gaisā, pacēla elkoņus, — sēdēja kā ūdenī, lūkojās visapkārt:

— Mstislav Sergejevič, vai es neesmu piedzēries?

Loss pavēlēja viņam, lai lien palūkoties augšējās ac­tiņās. Gusevs piecēlās, sagrīļojās, pielāgojās un sāka līst pa stāvo aparāta sienu kā muša — ķērās aiz kniedētā apvalka. Pieplaka pie actiņas.

— Tumšs, Mstislav Sergejevič, nudien, nekas nav redzams.

Loss uzlika blāvu stiklu okulāram, kas bija pagriezts pret sauli. Skaidrās kontūrās kā milzīgs, daudzstarains kamols Saule karājās tukšajā tumsā. Tās sānos kā spārni bija izplesti divi gaismas miglāji. No ciešā kodola izšļāca strūkla un uznira gaisā kā sēne — tas bija laiks, kad radās lielie saules plankumi. Attālāk no gaišā kodola, vēl bālāki nekā zodiakālie spārni, atradās gaismas okeāni, kas bija atsviesti no Saules un griezās ap to.

Losam bija grūti atrauties no šā skata — no krāšņās Visuma uguns. Viņš apsedza okulāru ar pārklāju. Kļuva tumšs. Viņš piekļāvās pie actiņas, kas atradās gaismai pretējā pusē. Se bija tumsa. Viņš pagrieza okulāru, un acī iedūrās zaļgans zvaigznes stars. Bet, lūk, actiņā iemir­dzējās gaišzils, skaidrs, spēcīgs stars — tas bija Sirijs, debesu dimants, ziemeļu debess ievērojamākā zvaigzne.

Loss pierāpās pie trešās actiņas. Pagrieza okulāru, pavērās, noslaucīja to ar mutautiņu. Ieskatījās. Sirds sa­žņaudzās. varēja sajust matus uz galvas.

Tumsā pavisam tuvu slīdēja neskaidri, miglaini plan­kumi. Gusevs uztraukti ieteicās:

— Kaut kāds jods lido mums līdzās.

Miglainie plankumi lēni slīga lejup, kļuva saredza­māki, gaišāki. Ievizējās lauztas, sudrabotas līnijas, pa­vedieni. Un, lūk, spilgtās kontūrās sāka parādīties aplauztas klinšu šķautņu malas. Aparāts acīm redzot tu­vojās kādam debesu ķermenim, bija iekļuvis tā pievilk­šanas sfērā un kā pavadonis sācis griezties ap to.

Ar drebošu roku Loss sataustīja reostatu sviriņas un pagrieza tās līdz galam, riskēdams saspridzināt apa­rātu. Iekšienē, zem kājām, viss iekrācās, noraustījās. Plankumi un zibošās, aplauztās šķautņu malas straujāk sāka slīgt lejup. Apgaismotā virsma palielinājās, tuvo­jās. Tagad jau skaidri varēja saredzēt asās, garās klinšu ēnas — tās stiepās pār tuksnešainu, nedzīvu ieleju.

Aparāts drāzās pret klintīm. No malām saules apmir­dzētas, tās bija pavisam tuvu. Losam ienāca prātā (ap­ziņa bija mierīga un skaidra): pēc mirkļa, ja aparāts ar rīkli nepaspēs pavērsties pret masu, kas to pievelk, pēc mirkļa — nāve.

Šai mirkļa daļiņā Loss ievēroja nedzīvajā klajumā starp klintīm pakāpjveidīgu torņu drupas … Tad aparāts slīdēja pār kailām kalnu smailēm . .. Bet tur, kalnu otrā pusē, bija krauja, bezdibenis, tumsa. Uz saplosītās, stā­vās kraujas pazibēja metālu dzīslas. Un bojā gājušās, nezināmās planētas šķemba palika tālu nopakaļ, turpi­nāja savu nedzīvo ceļu mūžībā. Aparāts atkal traucās melnās debess tuksnesī.

Pēkšņi Gusevs iesaucās:

— It kā Mēness mūsu priekšā!

Viņš apgriezās, nošķīrās no sienas un palika karājo­ties gaisā, izpletās kā varde un, klusi lādēdamies, pūlē­jās pieirties pie sienas. Loss nošķīrās no gridas un, arī palicis karājoties gaisā, turēdamies pie actiņas cauru­lītes, raudzījās uz sidraboto, apžilbinošo Marsa disku.

NOLAIŠANAS

Sidrabotais, šur tur it kā mākoņkrēpēm pārvilktais Marsa disks manāmi palielinājās. Apžilbinoši vizēja dienvidpola ledāju plankums. Zem tā izpletās izliekts miglājs. Pret austrumiem tas aizvirzījās līdz ekvatoram, netālu no vidējā meridiāna pacēlās, ar malu skaujot daudz gaišāku virsmu, un sašķēlās divās daļās, radot diska rietumu malā otru zemes ragu.

Līdzās ekvatoram — skaidri saredzami — bija pieci melni punkti, apaļi plankumi. Tie savienojās ar taisnām līnijām, kas veidoja divus vienādmalu trijstūrus un trešo — garāku. Austrumu trijstūra pamatu bija ietvēris simetrisks loks. No tā vidus līdz galējam rietumu pun­ktam stiepās otrs pusloks. Dažas līnijas, punkti un pus­loki bija izsvaidīti pret rietumiem un austrumiem no šās ekvatoriālās grupas. Ziemeļpols tinās miglā.

Loss kāri vērās šai līniju tīklā: rau, šie mainīgie, ģeo­metriski pareizie, neizprotamie Marsa kanāli, kas jauca prātus astronomiem. Loss tagad saredzēja zem šī skaidrā tīkla otru, tikko nojaušamu, it kā dzēstu līniju tīklu.

Viņš saka to skicēt sava kabatas gramatiņa. Pēkšņi Marsa disks notrīsēja un sāka slīdēt actiņas okulārā. Loss metās pie reostatiem:

— Darīts, Aleksej Ivanovič, tiekam pievilkti, krītam!

Aparāts pagriezās ar rīkli pret planētu. Loss sama­zināja ātrumu un pavisam izslēdza motoru. Ātruma pārmaiņa tagad bija mazāk sāpīga. Bet iestājās tāds moku pilns klusums, ka Gusevs saķēra seju rokās, aiz­spieda ausis.

Loss gulēja uz grīdas, vērodams, kā palielinās, aug, kļūst arvien izdobtāks sidrabotais disks. Likās, tas ta­gad pats no melnā bezdibeņa lido uz viņiem.

Loss no jauna ieslēdza reostatus. Aparāts iedrebējās, pārvarot Marsa pievilkšanas spēku. Kritiena ātrums sa­mazinājās. Marss tagad sāka aizsegt visu debesi, sa­tumsa, tā malas izliecās kā bļodai.

Pēdējās sekundes bija šausmīgas: galvu apreibinošs kritiens. Marss aizsedza visu debesi. Pēkšņi actiņu stikli apmiglojās. Aparāts šķēla mākoņus pār blāvu klajumu un rēkdams un trīsēdams nu jau lēni slīga lejup.

— Mēs nolaižamies! — paspēja tikai iesaukties Loss un izslēdza motoru Ar stipru triecienu viņu aizmeta pret sienu, apsvieda apkārt.

Aparāts smagi nolaidās un nogāzās uz sāniem.

Ceļi trīcēja, rokas drebēja, sirds stājās pukstēt. Klu­sēdami Loss ar Gusevu steidzīgi kārtoja aparāta iek­šieni. Caur vienu actiņu viņi izbāza ārpusē no Zemes atvestu, pusdzīvu peli. Pele pamazām atžirga, pacēla de­gunu, sāka kustināt ūsas, noskurinājās. Gaiss bija dzī­vei derīgs.

Tad viņi atskrūvēja ieejas lūku. Loss aplaizīja lū­pas, sacīja vēl padobjā balsī:

— Nu, Aleksej Ivanovič, esam laimīgi atbraukuši. Kāpsim ārā.

Viņi nometa velteņus un puskažokus. Gusevs pie- āķēja pie jostas mauzeri (drošības pēc), nosmējās un atvēra lūku.

MARSS

Tumšzilas kā jūras tāles vētrā, apžilbinošas, bez­galīgas debesis ieraudzīja Gusevs un Loss, izkāpdami no aparāta.

Kvēla, daudzstaraina saule stāvēja augstu pār Marsu. Zilās kristālā gaismas vižņi bija vēsi, dzidri — no asās apvāršņa svītras līdz zenītam .. .

— Viņiem jautra saule, — Gusevs sacīja un nošķau­dījās, tik spilgta bija gaisma dziļi zilajā augstienē. Dūra krūtīs, asinis pulsēja deniņos, bet elpot varēja viegli: gaiss bija liegs un sauss.

Aparāts gulēja uz līdzena, sārtzeltaina klajuma. Ap­vārsnis pavisam tuvu, it kā ar roku aizsniedzams. Zeme stipri saplaisājusi. Visur klajumā kā septiņžuburu luk­turi pacēlās augsti kaktusi, meta asas, mēļas ēnas. Pūta sauss vējiņš.

Loss un Gusevs ilgi raudzījās apkārt, tad sāka iet pa klajumu. Soļot bija neparasti viegli, lai gan kājas līdz potītēm grima irstošā zemē. Apejot sulīgu, augstu kak­tusu, Loss izstiepa pret to roku. Augs, tiklīdz to aizskāra, notrīsēja kā vējā, un tā rūsganās, treknās atvases stie­pās pretī rokai. Gusevs iespēra tam ar zābaku pa sakni — ak tu draņķis! — kaktuss nogāzās, ietriekdams dzelkņus smiltīs.

Viņi so]oja kādu pusstundu. Acu priekšā bija vienmēr tas pats sārtzeltainais klajums — kaktusi, mēļas ēnas, plaisas zemē. Kad viņi pagriezās pret dienvidiem un saule palika sānos, Loss sāka ieskatīties, it kā ko ap­svērdams, pēkšņi apstājās, pietupās, uzsita sev pa celi:

— Aleksej Ivanovič, zeme taču arta.

— Ko jūs sakāt?

Patiesi, tagad skaidri varēja redzēt platas, pussabru- kušas tīruma vagas un taisnas kaktusu rindas. Pēc da­žiem soļiem Gusevs paklupa pār akmens plāksni, tanī bija iestiprināts liels bronzas gredzens ar notrūkušu vir­ves galu. Loss parīvēja zodu, viņa acis mirdzēja.

— Aleksej Ivanovič, vai nekā nesaprotat?

— Redzu, ka esam uz lauka.

— Bet kāpēc gredzens?

— Velns sazin kāpēc tie ieskrūvējuši gredzenu.

— Lai piesietu boju. Vai redzat — gliemežvāciņi? Mēs atrodamies izžuvuša kanāla dibenā.

Gusevs noteica:

— Jā, tiešām … Ar ūdeni te pašķidri.

Viņi pagriezās pret rietumiem un gāja šķērsām pa vagām. Tālumā virs lauka pacēlās un laidās, drudžaini vēcinot spārnus, liels putns ar nokarenu ķermeni kā lap­senei. Gusevs apstājās, pielika roku pie revolvera. Bet putns uzsviedās gaisā, nodzirkstīdams dzijajā zilgmē, un pazuda aiz tuvā apvāršņa.

Kaktusi kļuva augstāki, biezāki un sulīgāki. Vaja­dzēja uzmanīgi spraukties caur dzīvo, dzelkņaino bie­zokni. Zem kājām ložņāja dzīvnieki, kas atgādināja ak­meņu ķirzakas, daudzkājaini, spilgti sārtzeltaini, ar robainīl muguru. Vairākas reizes biezajā krūmājā ma­nīja lienam, metamies prom nezin kādus sarainus kamo­lus. Se viņi soļoja piesardzīgi.

Kaktusi izbeidzās pie slīpa krasta, kas bija balts kā krīts. Acīm redzot aplikts ar senām, tēstām plāksnēm. Plaisās un starp plākšņu spraugām karājās sažuvušas sūnu šķiedras. Vienā tādā plāksnē bija iestiprināts tāds pats gredzens kā tīrumā. Zauri ar šķautnainām mugurām mierīgi gozējās saulē.

Loss un Gusevs uzkāpa pa nogāzi augšā. No šejienes bija redzams kalnains klajums tādā pašā zeltainā krāsā, tikai mazliet nespodrākā. Sur tur pa klajumu bija izkai­sīti zemu koku, it kā kalna priežu puduri. Šur tur baloja akmeņu kaudzes, drupu kontūras. Tālu ziemeļrietumos kā sastingušas liesmu mēles pacēlās asu un nelīdzenu kalnu grēdas. Virsotnēs mirdzēja sniegs.

— Jāgriežas atpakaļ, jāpaēd, jāatpūšas, — Gusevs sacfja, — mēs nogursim, še nav nevienas dzīvas dvēseles.

Viņi pastāvēja vēl kādu laiku. Klajums bija tuksne­šains un sērīgs — sirds sažņaudzās.

— Jā, esam iekūlušies, — Gusevs sacīja.

Viņi kāpa pa nogāzi lejā, devās pie aparāta un ilgi maldījās, meklēdami to starp kaktusiem.

Pēkšņi Gusevs iečukstējās:

— Re, kur!

Ar ierastu tverienu viņš izrāva no maksts revolveri.

— Ei! — viņš iekliedzās. — Kas tur pie aparāta? Šaušu!

— Kam jūs kliedzat?

— Vai redzat, aparāts mirdz?

— Tagad redzu, jā, mirdz.

— Un, lūk, labajā pusē, — kāds sēž.

Loss beidzot ieraudzīja, un viņi klupdami krizdami metās pie aparāta. Būtne, kas sēdēja aparāta tuvumā, atskrēja nost, sāka lēkāt starp kaktusiem, palēcās, iz­plēta garus plēvspārņus, sprakstēdama pacēlās gaisā un, aplaidusi pusloku, uzlidoja augstu pār Losu un Gu- sevu. Tā bija tā pati būtne, ko viņi nesen bija noturē­juši par putnu. Gusevs izstiepa revolveri, taisīdamies skrējienā nošaut spārnoto zvēru. Bet Loss izsita viņam ieroci, iesaucās:

— Vai traks! Tas ir marsietis! …

Atmetis galvu atpakaļ, pavēris muti, Gusevs raudzī­jās uz brīnumaino būtni, kas meta lokus debesu zilgmē. Loss izvilka mutautiņu un māja ar to dīvainajam putnam.

— Mstislav Sergejevič, uzmanīgāk, ka tik viņš mums kaut ko neuzdrāž no turienes.

— Es jums saku, lieciet nost revolveri.

Lielais putns nolaidās zemāk. Tagad bija skaidri re­dzama cilvēkam līdzīga būtne, kas sēdēja lidaparāta seg­los. Līdz jostas vietai sēdētāja ķermenis it kā karājās gaisā. Ap pleciem plandēja divi izliekti, kustīgi spārni. Zem tiem priekšā griezās ēnas disks, acīm redzot propel­leris. Aiz segliem bija aste ar dakšiņu veidā izplestām stūrēm. Viss aparāts kustīgs un lokans kā dzīva būtne.

Skat, tas nolaidās līdz pašai zemei — viens spārns lejā, otrs augšā. Parādījās marsieša galva olveidīgā ce­purē ar garu nagu. Uz acīm brilles. Seja ķieģeļu krāsā, šaura, krunkaina, ar smailu degunu. Viņš atpleta platu muti un kaut ko pīkstēja. Sīksīki savēcināja spārnus, nolaidās lejā, paskrēja pa tīrumu un izlēca no segliem soļu trīsdesmit atstatu.

Marsietis bija vidēja auguma, ģērbies dzeltenā, platā kamzolī. Viņa kalsnās kājas pat virs ceļgaliem bija cieši iežņaugtas stilbtiņos. Viņš sāka sirdīgi rādīt uz apgāz­tajiem kaktusiem. Bet, kad Loss un Gusevs devās pie viņa, tas ātri ielēca seglos, padraudēja no turienes ar garu pirkstu, gandrīz bez ieskriešanās uzlidoja gaisā un tūlīt atkal nolaidās zemē, joprojām kliegdams pīk­stošā, smalkā balsī, rādīdams uz nolauztajiem augiem.

— Apvainojies, jokupēteris tāds, — sacīja Gusevs un uzsauca marsietim: — Ko tu kliedz, ķēpausi! Nāc šurp pie mums, mēs tev nekā nedarīsim . ..

— Aleksej Ivanovič, beidziet lamāties, viņš neprot krieviski. Apsēdieties, citādi tas netuvosies.

Loss un Gusevs apsēdās uz karstās zemes. Loss sāka rādīt, ka grib ēst un dzert. Gusevs aizkūpināja papirosu, nospļāvās. Marsietis kādu laiku raudzījās uz viņiem un vairs nekliedza, tikai arvien vēl draudēja ar garu pirkstu kā zīmuli. Tad atraisīja no segliem maisu, pasvieda to uz Losa un Guseva pusi, pacēlās, mezdams lokus, aug­stu gaisā un ātri aizlaidās uz ziemeļiem, pazuda aiz ap­vāršņa.

Maisā viņi atrada divas metala kārbiņas un plakanu trauku ar šķidrumu. Gusevs atdarīja kārbiņas — vienā bija stipri smirdoša želeja, otrā — sarecējuši gabaliņi, kas atgādināja rahatlukurnu. Gusevs paoda.