— Tpi tu, ko šie ēd!

Viņš izvilka no aparāta grozu ar pārtiku, salasīja sausus kaktusu atlūžņus un aizdedzināja tos Pacēlās liega dūmu strūkliņa, kaktusi gruzdēja, bet karstuma bija daudz. Viņi uzsildīja skārda kārbiņu ar sālītu gaļu, salika ēdienu uz tīra lakatiņa. Abi ēda kāri, tikai nupat sajutuši neciešamu ēstgribu.

Saule stāvēja virs galvas, vējš norima, bija karsts. Pa sārtzeltainajiem ciņiem pielīda klāt daudzkājains zvēriņš …

Gusevs nometa tam gabaliņu kaltētas maizes. Tas pacēla trijstūraino, ragaino galviņu un it kā sastinga.

Loss palūdza papirosu un atlaidās; atbalstījis vaigu, pīpēja, smīnēja.

— Aleksej Ivanovič, vai zināt, cik ilgi neesam ēduši?

— Kopš vakardienas vakara, Mstislav Sergejevič, pirms aizlidojuma es saēdos kartupeļus.

— Mēs neesam ēduši, mīļais draugs, divdesmit trīs vai divdesmit četras dienas.

— Cik?

— Vakar Petrogradā bija astoņpadsmitais augusts, bet šodien Petrogradā vienpadsmitais septembris — re, kādi brīnumi.

— Raujiet man galvu nost, bet es to nesaprotu, Mstislav Sergejevič.

— Jā, arī es visai labi nesaprotu, kā tas tā. Mēs iz­lidojām septiņos. Tagad, redzat, pulkstenis rāda divi dienā. Pēc šā pulksteņa mēs atstājām Zemi pirms deviņ­padsmit stundām. Bet pēc pulksteņa, kas palika manā darbnīcā, pagājis apmēram mēnesis. Jūs būsiet novēro­jis — ja braucat vilcienā un guļat, tad, vilcienam apstā­joties, jūs vai nu pamostaties no nepatīkamas sajūtas, vai arī jums miegā top nelabi. Tas tāpēc, ka, vagonam apstājoties, jūsu ķermenī notiek ātruma pamazināšanās. Jūs guļat skrejošā vagonā, un jūsu sirds sit un jūsu pulk­stenis iet ātrāk, nekā kad jūs gulētu stāvošā vagonā. Starpība ir nenotverama, jo ātrumi ļoti niecīgi. Gluži citāds ir mūsu lidojums. Pusceļu mēs nolidojām gandrīz ar gaismas ātrumu. Te jau starpība nojaušama. Sirds si­tieni, pulksteņa gaitas ātrums, daļiņu svārstība ķermeņa šūniņās nepārmainījās attieksmē cits pret citu, kamēr mēs lidojām bezgaisa izplatījumā, — mēs bijām kā saauguši ar aparātu: viss virzījās vienā ritmā ar to. Bet, ja apa­rāta ātrums pieci simti tūkstoš reizes pārsniedz normālo ķermeņa kustības ātrumu Zemes virsū, tad manas sirds pukstēšanas ātrums — viens sitiens sekundē, ja rēķina pēc pulksteņa, kas atradās aparātā, — palielinājās pieci simti tūkstoš reizes, tas ir, mana sirds sita lidojuma laikā pieci simti tūkstošus sitienu sekundē, rēķinot pēc pulksteņa, kas palika Petrogradā. Saskaņā ar manas sirds pukstē­šanu, hronometra šautriņas virzīšanos manā kabatā un ar visa mana ķermeņa nojautu mēs pavadījām ceļā deviņ­padsmit stundas. Un tās tiešām bija deviņpadsmit stun­das. Bet saskaņā ar Petrogradas iedzīvotāja sirds puk­stēšanu un šautriņas virzīšanos Petropavlovskas kated­rāles pulksteni no mūsu aizlidojuma dienas pagājušas vairāk nekā trīs nedēļas. Vēlāk varēs uztaisīt lielu apa­rātu, apgādāt to uz pusgadu ar pārtiku, skābekli un ultralidītu un likt priekšā kādiem dīvaiņiem: jums netīk dzīvot mūsu laikmetā, varbūt vēlaties dzīvot pēc simt gadiem? Lai to izdarītu, vajag tikai pacietības pusgadu nosēdēt šai kārbā, toties — kāda dzīve! Jūs pārlēksiet pāri veselam gadsimtam. Un nosūtīt tos ar gaismas āt­rumu uz pusgadu starpzvaigžņu izplatījumā. Viņi pa- garlaikosies, apaugs ar bārdu, atgriezīsies, bet Zemes virsū — zelta laikmets. Un kādreiz taču tā būs.

Gusevs sēca, klakšķinot ar mēli, stipri brīnījās:

— Mstislav Sergejevič, bet ko jūs domājat par šo dzē­rienu — vai nenozāļosimies?

Viņš izvilka ar zobiem marsieša blašķes aizbāzni, pa­mēģināja šķidrumu uz mēles, nospļāvās — dzert var! Ievilka malku, nokrekšķējās.

— It kā mūsu madeira.

Loss pamēģināja: šķidrums bija biezs, saldens, ar stipru ziedu smaržu. Garšodami viņi izdzēra pusblašķi. Dzīslās radās siltums un sevišķs, viegls spēks, bet galva palika skaidra.

Loss piecēlās, izstaipījās, sakārtojās — labi, viegli, dīvaini viņam bija zem šīm svešajām debesīm, nereāli, brīnišķīgi. It kā viņu būtu izmetušas zvaigžņu okeāna bangas, it kā viņš būtu atdzimis nezināmai, jaunai dzīvei.

Gusevs aiznesa grozu ar pārtiku uz aparātu, cieši aizskrūvēja lūku, atbīdīja cepuri pašā pakausī.

— Labi, Mstislav Sergejevič, nav ko nožēlot, ka at­braucām.

Viņi nolēma atkal iet uz kanāla krastu un paklejot līdz vakaram pa kalnaino klajumu.

Jautri sarunādamies, viņi gāja starp kaktusiem, rei­zēm lēca tiem pāri gariem, viegliem lēcieniem. Krastma­las nogāzes akmeņi drīz vien atmirdza caur krūmāju.

Pēkšņi Loss apstājās. Riebuma drebuli pārskrēja pār muguru Trīs soļu atstatumā pie pašas zemes no sulīga­jām lapām uz viņu raudzījās it kā lielas zirga acis, kas bija pusapsegtas ar sarkanbrūniem plakstiņiem. Raudzī­jās cieši, ar negantu niknumu.

— Kas jums kait? — jautāja Gusevs un arī ierau­dzīja acis. Daudz nedomādams, viņš tūlīt izšāva uz tām, pacēlās putekļi. Acis pazuda. — Rau, vēl viens riebek­lis! — Gusevs pagriezās un vēlreiz izšāva uz brūnu, re­tām svītrām apklātu, treknu ķermeni, kas strauji skrēja ar lielām zirnekļa kājām. Tas bija milzīgs zirneklis, kādi uz Zemes dzīvo tikai dziļu jūru dibenā. Tas pazuda krūmājā.

PAMESTĀ MĀJA

No kanāla krasta līdz nākošajam koku pudurim Loss un Gusevs gāja pa izdegušu, brūnu trūdāju, lēca pāri aizbirstošiem, šauriem kanāliem, devās apkārt iz­žuvušiem dīķīšiem. Šur tur pusaizbirušu gultņu smiltīs bija redzamas sarūsējušas strūgu atliekas. Šur tur ne­dzīvajā. drūmajā klajumā mirdzēja izliekti diski — ap metru diametrā. Šo disku atspīdumi vilkās no robaina­jiem kalniem, pa pakalniem, uz koku puduriem, drupām.

Starp diviem pakalniem atradās zemu. brūnu koku puduris ar kuplām, lēzenām galotnēm. Koku zari bija līki un stipri, stumbri cīpslaini un grubuļaini, lapas at­gādināja sīkas sūnas. Mežmalā starp kokiem karājās dze- loņtīkla atliekas.

Viņi iegāja mežiņā, Gusevs noliecās un paspēra ar kāju — no trūdiem izripoja ielauzts cilvēka galvaskauss, tam zobos pamirdzēja metāls. Še bija tveicīgi karsts. Sūnainie zari deva bezvēja svelmē niecīgu ēnu Pēc da­žiem soļiem gājēji atkal uzdūrās izliektam diskam, tas bija pieskrūvēts pie apaļas metala akas malām. Mežiņa galā pacēlās drupas — biezas, it kā sprādziena sagrau­tas ķieģeju sienas, gružu kalni, saliektu metala siju gali.

— Mājas uzspridzinātas, Mstislav Sergejevič, — Gusevs teica. — Te viņiem, kā redzams, bijuši dieva darbi. Šādus jokus mēs pazīstam.

Uz drupu kaudzes paradījās liels zirneklis un skrēja pa nodrupušo sienas malu lejup. Gusevs izšāva. Zirneklis augstu palēcās un, kūleni pārmetis, pakrita. Tūdaļ otrs zirneklis, saceldams brūnus putekļus, metās skriet no mājas uz kokiem un, uzdūries dzeloņtīklam, sāka ķepu­roties tajā, izstiepdams kājas.

No birzites Gusevs un Loss iznāca pakalnā un devās lejup uz otru mežiņu, turp, kur tālumā rēgojās ķieģeļu celtnes un kāda par citām augstāka mūra ēka — visas lēzeniem jumtiem. Starp uzkalnu un ciematu bija daži diski. Norādidams uz tiem, Loss sacīja:

— Pēc visām zīmēm spriežot, tās ir ūdensvada, pnei­matisko cauruļu, elektrisko vadu akas. Tas viss acīm redzot pamests.

Viņi pārkāpa pāri dzeloņtīklam, izgāja caur mežiņu un tuvojās plašam, ar plāksnēm izbruģētam pagalmam. Pagalma dibenā atradās neparastas un drūmas arhitek­tūras māja. Tās gludās sienas sašaurinājās uz augšu un nobeidzās ar masīvu melnakmens dzegu. Sienās bija šauri, spraugām līdzigi, dziļi logu caurumi. Divas plāk- šņainas, uz augšu smailas kolonas balstīja virs ieejas bronzas bareljefu — sapņainu tēlu ar aizvērtām acīm. Plakanas kāpnes visas mājas platumā veda uz zemām, masivām durvīm. Starp tumšām sienu plāksnēm karā­jās izkaltušas staipekņu šķiedras. Māja atgādināja mil­zīgas kapenes.

Gusevs piespieda plecu metala durvīm. Spieda stip­rāk — durvis čīkstēdamas pavērās. Viņi izgāja cauri tumšam vestibilam un iegāja augstā zālē. Gaisma tur iekļuva caur kupola stikliem. Zāle bija gandrīz tukša. Daži apgāzti ķeblīši, zems galds ar noputējušu, melnu galdautu, uz akmens grīdas saplēsti trauki, pie durvīm kāda dīvaina mašina, it kā lielgabals — ar diskiem, bumbām un metala tīklu, — tas viss bija apklāts ar pu­tekļu kārtu.

Putekļaina gaisma slīga uz dzeltenajām, zeltdzirk- stošajām sienām. To augšmalu rotāja plata mozaīkas sloksne. Acīm redzot tā attēloja vēstures notikumus — dzeltenādaiņu cīņu ar sarkanādaiņiem: jūras viļņi ar cilvēka tēlu, kas līdz jostas vietai stāv ūdenī, tas pats tēls, lidojot starp zvaigznēm; kauju skati, plēsīgu zvēru uzbrukumi, dīvainu lopu bari, kurus dzen gani; sadzīves, medību, deju, dzimšanas un apbedīšanas ainas. Sī drūmā mozaīkas josta nobeidzās virs durvīm ar milzīga cirka būves attēlojumu.

— Savādi, savādi, — atkārtoja Loss, rāpdamies uz dīvāniem, lai labāk apskatītu mozaīku, — visur atkār­tojas interesants cilvēka galvas zīmējums. Saprotiet, ļoti savādi…

Gusevs pa to laiku bija atradis sienā tikko manāmas durvis; pa tām varēja nokļūt uz iekšējām kāpnēm, kas veda uz platu, spraišļotu, putekļainas gaismas apspīdētu gaiteni.

Gar gaiteņa sienām un nišās stāvēja akmens un bron­zas tēli, torsi, galvas, maskas, vāžu lauskas. Ar mar­moru un bronzu izrotātie durvju portāli veda no šejie­nes iekšējās telpās.

Gusevs devās palūkoties zemās, piesmakušās, vāji apgaismotās blakus istabās. Vienā bija izžuvis baseins, tur gulēja nosprādzis zirneklis. Otrā — drumslās sadau­zīts spogulis, kas aizņēma veselu sienu, uz grīdas satrū­dējušu lupatu kaudze, apgāztas mēbeles, skapjos — ap­ģērbu skrandas.

Trešajā istabā uz paaugstinājuma zem augstas akas, no kuras krita gaisma, atradās plata gulta. No tās līdz pusei nokarājās lejup marsieša skelets. Visur bija re­dzams, ka norisinājusies nikna cīņa. Kaktā uz mutes gu­lēja otrs skelets.

Se, starp gružiem, Gusevs*atrada dažus kaltus smaga metala izstrādājumus, acīm redzot rotas lietas, sieviešu tualetes piederumus — mazus krāsaina akmens trauci­ņus. Viņš noņēma no satrūdējušajām skeleta drēbēm di­vus lielus, ar važiņu savienotus, tumšzeltainus akmeņus, kas dzirkstīja it kā no iekšpuses.

— Noderēs, — Gusevs noteica. — Iedāvināšu Ma­Šai…

Loss aplūkoja skulptūras gaitenī. Starp marsiešu gal­vām ar smailiem deguniem jūras briesmoņu attēliem, izkrāsotām maskām, salīmētām vāzēm, kas ar savām kontūrām un zīmējumu dīvainā kārtā atgādināja etrusku amforas l, viņa uzmanibu saistīja liels krūšutēls. Tas attēloja kailu sievieti ar izspūrušiem matiem un ļaunu, nesimetrisku seju. Galvu ietvēra zelta stīpa ar zvaigznēm, virs pieres tā pārgāja tievā parabolā 2, tās vidū atradās divas bumbiņas — rubīna un iesarkanā ķieģeļu krāsā. Valdonīgās sejas vaibstos bija kaut kas satraukti pazīstams, kas pavīdēja neatģiedamā atmiņā.

Krūšu tēlam līdzās sienā melnēja neliela, aizrežģota niša. Loss iebāza pirkstus starp režģiem, bet tie nepa­kļāvās. Viņš aizdedzināja sērkociņu un ieraudzīja nišā uz satrūdējuša spilventiņa zelta masku. Tā attēloja platu cilvēka seju ar mierīgi aizdarītām acīm. Mēnesim līdzīgā seja smaidīja. Deguns bija smails kā knābis. Uz pieres starp skropstām rēgojās uztūkums, it kā palielināta spā­res acs. Tā bija pirmās zāles mozaīkā attēlotā galva.

Loss izdedzināja puskārbu sērkociņu, uztraukti vēr­damies šai brīnišķajā maskā. Neilgi pirms aizlidojuma no Zemes viņš bija redzējis līdzīgu masku uzņēmumus, kas nesen atrastas milzīgo pilsētu drupās Nigeras kras­tos, tai Āfrikas daļā, kur, kā tagad domā, uzglabājušās izmirušas noslēpumainas rases kultūras pēdas.

Vienas no blakusdurvīm gaitenī bija pusatvērtas. Loss iegāja garā, ļoti augstā istabā ar balkoniem un režģotu balustrādi. Lejā un augšā — balkonos — stā­vēja plakani skapji un plaukti ar mazām, biezām grā­matiņām. Iespiedumiem un zelta apkalumiem greznotās grāmatiņu muguras stiepās vienmuļās līnijās gar pelē­kajām sienām. Skapjos glabājās metala cilindriņi, da­žos — milzīgas grāmatas ādas vai koka sējumos. No skapjiem, no plauktiem, no tumšajiem bibliotēkas kak­tiem akmens acīm raudzījās krunkainās, plikās marsiešu zinātnieku galvas. Istabā bija novietoti vairāki dziļi sē­

dekļi, dažas kastītes ar tievām kājiņām un sānos piestip­rinātu apaļu ekrānu.

Elpu aizturēdams, Loss aplūkoja šo trūdu un pelē­juma smakas apdvesto krātuvi, kur grāmatās ieslodzīta klusēja Marsa pagājušo gadu tūkstošu gudrība Viņš uz­manīgi piegāja pie plaukta un sāka atvērt grāmatas. Papīrs bija iezaļgans, burti ģeometriski pareizi, maigi brūnā krāsā. Vienu grāmatu ar mašīnu zīmējumiem Loss iebāza kabatā, lai vaļas brīdī apskatītu Metala cilin­dros izrādījās iedzelteni, nagam pieskaroties, skanoši, it kā kaula veltnīši, kas atgādināja fonografa ' veltnīšus, bet to virsma bija gluda kā stikls. Viens šāds veltnītis stāvēja uz kastītes ar.ekrānu, acīm redzot sagatavots ielikšanai un pamests, mājai bojā ejot.

Pēc tam Loss atvēra melno skapi, paņēma uz labu laimi vienu no ādā iesietajām, ķirmju sagrauztajām grāmatām, vieglu, pabiezu sējumu un ar piedurkni uz­manīgi noslaucīja putekļus. Iedzeltenās, vecās lapas izpletās no augšas uz leju nepārtrauktā, līčloču salocītā strēmelē. Šais cita citā pārejošās lapās bija iespiesti krāsaini trijstūri, tik lieli kā nags Tie trauca no kreisās puses uz labo un otrādi, nenoteiktās līnijās, gan izbei­dzoties, gan saduroties. Tie mainījās savos apveidos un krāsa. Dažas lapas tālāk starp trijstūriem parādījās spilgti apli allaž citādā formā un krāsā. Trijstūri sāka vei­doties figūrās. Šo trijstūru, apļu, kvadrātu un sarežģito figūru krāsu un formu savienojumi un zaigojumi trauca no lapas uz lapu. Pamazām Losa ausīs sāka ieskanēties tikko uztverama, smalka, brīnišķa muziķa.

Viņš aizvēra grāmatu un ilgi stāvēja, pie grāmatu plauktiem pieslējies, vēl nekad neizjustas burvības sa­traukts un apskurbināts: tā bija dziedoša grāmata.

— Mstislav Sergejevič, — mājā skaļi noskanēja Gu- seva balss, — nāciet šurp, drīzāk!