Loss izgāja gaitenī. Gusevs, izbailēs smaidīdams, stāvēja durvis gaiteņa galā.

— Palūkojiet, kas pie šiem notiek.

Viņš ieveda Losu šaurā, pustumšā istabā; attālā

sienā bija iestiprināts liels, kvadrātveidīgs, blāvs spo­gulis, tā priekšā stāvēja vairāki ķeblīši un atzveltņi.

— Redziet, saitītē karājas bumbiņa; domāju — tā ir zelta, ņemšu un noraušu, — palūkojiet, kas iznāca.

Gusevs parāva bumbiņu. Spogulis iemirdzējās, pa­rādījās pakāpjveidīgas milzīgu māju kontūras, saulrieta apspīdēti logi, plandoši karogi. Dobjš pū|a troksnis pie­pildīja tumšo istabu. Pa spoguli no augšas uz leju, aiz­sedzot pilsētas kontūras, slīga spārnota ēna. Pēkšņi ek­rānu apstaroja ugunīgs plands, zem istabas grīdas at­skanēja asa sprakstoņa, miglainais spogulis nodzisa.

— īssavienojums, vadi pārdeguši! — Gusevs iesau­cās. — Mums jāiet, Mstislav Sergejevič, driz būs nakts.

SAULRIETS

Izpletuši šaurus, miglainus spārnus, liesmojošā saule taisījās rietēt.

Loss un Gusevs steigšus gāja pa tumstošu, tagad vēl tuksnešaināku un mežonīgāku klajumu uz kanāla krastu. Saule ātri slīdēja aiz tuvā lauka malas — un pazuda. Apžilbinoši sārts mirdzums izplūda tai vietā, kur tā bija norietējusi. Smaili stari apmirdzēja pusi no debess un aši jo aši pārklājās pelēkiem pelniem — dzisa. Debesis likās necaurredzami tumšas.

Pelnu krāsas rietos zemu pār Marsu pacēlās liela, sarkana zvaigzne. Tā uzlēca kā nikna acs. Dažus acu­mirkļus tumsu piestrēdza tikai tās drūmie stari. Bet driz jau visā neaptverami augstajā debesu spraislī sāka pa­rādīties zvaigznes, mirdzoši, zaļgani zvaigznāji, to le­dainie stari durstīja acis. Drūmā zvaigzne, kāpdama aug­stāk, iekvēlojās arvien vairāk.

Aizgājis līdz krastam, Loss apstājās un, rādīdams ar roku uz zvaigzni, sacija:

— Zeme.

Gusevs noņēma cepuri, noslaucīja sviedrus no pie­res. Atmetis galvu, lūkojās uz tālo dzimteni, kas īrās starp zvaigznājiem. Viņa seja bija sakritusi, skumja.

— Zeme, — viņš atkārtoja.

Tā viņi ilgi stāvēja uz senā kanāla krasta, kur zvaig­žņu gaismā neskaidri rēgojās kaktusu apveidi.

Bet, paskat, virs asās apvāršņa svītras parādījās gaišs sirpis, mazāks par mēnesi, un sāka pacelties pār kaktusu lauku. Augu ķetnas meta garas ēnas.

Gusevs piegrūda ar elkoni Losam:

— Paskatieties, kas aiz mums.

Aiz viņiem pār kalnaino klajumu, pār birzēm un dru­pām mirdzēja Marsa otrais pavadonis. Tā apaļais, iedzel­tenais disks, arī mazāks par mēnesi, slīga aiz robaina^ jiem kalniem. Uzkalnos zaigoja metala diski.

— Tad ta nakts! — Gusevs nočukstēja. — Kā sapnī.

Viņi uzmanīgi nokāpa no krasta kaktusu krūmājā.

Zem kājām pazibēja kāda ēna. Pinkains kamols skrēja pāri divu mēnešu atspulgiem. Nošņirkstināja zobus. Iepīkstējās — spalgi, neciešami, smalki. Kustējās mir­gojošās kaktusu lapas. Pie sejas lipa tīmekļi, kas bija elastīgi kā tīkli.

Pēkšņi glūnīgs, plosīgs kauciens atskanēja naktī. Norima. Viss apklusa. Gusevs un Loss lieliem lēcieniem, drebēdami aiz riebuma un šausmām, skrēja pa lauku, augstu lēkdami pāri dzīvību atguvušajiem augiem.

Beidzot uzlecošā sirpja gaismā pazibēja aparāta tē­rauda apšuvums. Viņi pieskrēja klāt. Atsēdās, smagi els­dami.

— Nu nē, pa naktīm es šais zirnekļu apsēstajās vie­tās neesmu gājējs, — sacīja Gusevs. Viņš atskrūvēja lūku un ielīda aparātā.

Loss vēl kavējās. Klausījās, lūkojās visapkārt. Un, re, viņš ieraudzīja — starp zvaigznēm ar fantastisku siluetu īrās spārnota kuģa ēna.

LOSS RAUGĀS UZ ZEMI

Gaisa kuģa ēna pazuda. Loss uzkāpa uz aparāta valgā apšuvuma, aizkūpināja pīpīti un raudzījās zvaig­znēs. Sīki drebuļi kratīja miesu Aparāta iekšienē ro­sījās, murmināja Gusevs.

Loss nevarēja gulēt, viņš sēdēja, mirkšķināja acis, raugoties zvaiģznēs, sūca pīpīti. Velns sazin ko tas no­zīmē! No kurienes uz Marsa varēja rasties zelta maskas ar šo tipisko trešo spāres aci? Un mozaīka? Jūrā slīk­stoši, starp zvaigznēm lidojoši milži. Un parabolas zīme: rubīna lodīte — Zeme un ķieģeļu krāsā — Marss? Zīme, ka pieder vara par divām pasaulēm? Nav saprotams. Un dziedošā grāmata? Un savādā pilsēta, kas parādījās mig­lainajā spogulī? Un kāpēc, kāpēc viss šis apgabals at­stāts, pamests?

Loss izdauzīja pīpi pret papēdi. Kaut jel drīzāk uz­austu diena! Acīm redzot lidotājs marsietis paziņos kādā apdzīvotā centrā. Varbūt jau tagad viņus meklē un gar zvaigznēm aizslīdējušais kuģis tieši sūtīts pēc viņiem.

Loss pavērās debesīs. Iesārtās zvaigznes — Zemes gaisma bālēja, tā tuvojās zenītam, tās stariņš iespiedās līdz pašai sirdij.

Bezmiega naktī, stāvēdams šķūņa vārtos, Loss tāpat bija saltās skumjās raudzījies uz uzlecošo Marsu. Tas bija aizpagājušā naktī. Tikai viena diena un nakts šķīra viņu no tās stundas, no Zemes.

Zeme, zaļā Zeme, gan mākoņainā, gan gaismā sta­rojošā, krāšņā, ūdensbagātā, mīļā, dzimtā Zeme …

Ledains saltums sažņaudza smadzenes. Nu, lūk, viņš ar savu neprātīgo gribu atrāvies no dzimtenes, viens pats svešā pasaulē. Lūk, lūk, tā ir vientulība.

Loss noraustīja plecus aiz vēsuma. Iebāza pīpi ka­batā. Iekāpa aparātā un nogulās līdzās krācošajam Gu- sevarn.

No siltuma, no noguruma Loss iesnaudās. Miegā pār viņu nāca miers. Viņš ieraudzīja Zemes upes krastu, vējā plandošus bērzus, mākoņus, saules dzirkstis ūdenī, un no otras puses kāda būtne baltā tērpā māj viņam, sauc, vilina. Losu un Gusevu pamodināja spēcīgs propelleru troksnis.

MARSIEŠI

Apžilbinoši sārtas mākoņu grēdas kā dzijas grīstes klāja rīta debesis. Gan paradoties spilgti zilajas plais- mās, gan pazūdot aiz sārtajām grēdām, laidās lejup saulē vizošs gaisa kuģis. Viņa trīsmastu karkasa kon­tūras atgādināja milzīgu vaboli. Trīs pāri smailu spārnu stiepās gar tā sāniem.

Kuģis šķēla mākoņus un viscaur mitrs, sidrabots, mirdzošs slīga pār kaktusiem. Tā galējos, īsajos mastos spēcīgi dūca vertikālas skrūves, neļaujot tam nolaisties. No sāniem atsprāga kāpnītes, un kuģis nosēdās uz tām. Skrūves vairs negriezās.

Pa kāpnītēm skrēja lejā vārgi marsieši. Viņiem bija galvā vienādas olveidīgas lidcepures, mugurā sidraboti, plati kamzoļi ar biezām apkaklēm, kas aizsedza kaklu un sejas apakšējo daļu. Rokās katram bija ierocis īsas, automātiskas šautenes veidā ar disku vidū.

Gusevs. pieri saraucis, stāvēja pie aparāta. Turēdams roku uz mauzera, raudzījās, kā marsieši kārtojās divās rindās. Viņu šautenes bija uzliktas ar stobru uz saliektas rokas.

— Kā bābas tur ieročus, nelieši! — viņš noņurdēja.

Loss stāvēja smaidīdams, salicis rokas uz krūtīm.

Kā pēdējais no kuģa nokāpa marsietis melnā, platās kro­kās slīgstošā virsvalkā. Viņa neapsegtā galva bija plika, ar puniem. Šaurā bezbārdas seja — iezilganā krāsā.

Stigdams irdenajā zemē, viņš pagāja gar abām ka­reivju rindām. Viņa izvalbītās, gaišās, ledainās acis uz­lūkoja Gusevu. Pēc tam viņš raudzījās tikai uz Losu. Tuvojās abiem, pacēla sīciņo roku platajā piedurknē un izteica smalkā, lēnā, kristāldzidrā putna balsī:

— Talcetl.

Vel vairak iepletās viņa acis, iedzirkstījas saltā sa­traukumā. Viņš atkal ierunājās savā putna balsī un pa­vēloši norādīja uz debesīm. Loss sacīja:

— Zeme.

— Zeme, — ar pūlēm atkārtoja marsietis, sarauca pieri. Viņa puni satumsa. Gusevs paspēra kāju uz priekšu, nokāsējās un nikni sacīja:

— No Padomju Krievijas, mēs esam krievi. Mēs tā­tad pie jums, sveika būšana, — viņš pielika roku pie cepures, — mēs nedarām jums pāri, nedariet ari mums pāri… Viņš, Mstislav Sergejevič, ne velna mūsu va­lodā nesaprot.

Marsieša iezilganā, gudrā seja bija nekustīga, tikai uz viņa slīpās pieres starp uzacīm no sasprindzinājuma sāka rasties iesārts plankums Ar vieglu rokas mājienu viņš norādīja uz sauli un izteica pazistamo skaņu, kas noskanēļa savādi:

— Soacr.

Viņš norādīja uz zemi, izpleta rokas, it kā aptverot lodi:

— Turna.

Noradīja uz vienu no kareivjiem, kuri stavēja pus­lokā aiz viņa, noradija uz Gusevu, uz sevi, uz Losu:

— Šoho.

Tā viņš nosauca vārdā vairakus priekšmetus un no­klausījās to nozīmi Zemes valodā. Tuvojās Losam un svinīgi pieskārās ar zeltneša pirkstu viņa pierei, iedo­bumam starp uzacīm. Loss nolieca galvu, atbildot uz sveicienu.

Gusevs pēc tam, kad pieskārās arī viņam, parāva uz pieri cepures nagu:

— Izturas ka ar mežoņiem.

Marsietis piegāja pie aparāta un ilgi, aizturētā iz­brīnā, tad — acīm redzot sapratis tā principu — sajūsmā aplūkoja milzīgo, ar uzdegumu apklato tērauda olu. Pēk šņi, sasitis rokas, pagriezās pret kareivjiem un sāka ātri jo ātri stāstīt tiem, pacēlis pret debesim sažņaugtās rokas.

— Aiu, — atbildēja kareivji kaucošās balsīs.

Tad viņš uzlika plaukstu uz pieres, dziji ievilka elpu, pārvarēja satraukumu un, pagriezies pret Losu, ne vairs vēsi, bet satumsušām, miklām acim pavērās tam acīs.

— Aiu, — viņš sacīja, — aiu utara šoho, dācia Tuma ra geo Talcetl.

Pēc tam viņš ar roku aizsedza acis un zemu palocī­jās. Izslējās, piesauca kareivi, paņēma no viņa šauru nazi un sāka skrāpēt uz aparāta apšuvuma: uzzīmēja olu, virs tās jumtiņu, sānos kareivja figūru. Gusevs, kas raudzijas viņam pār plecu, sacīja:

— Liek priekšā uzstādīt virs aparāta telti un nolikt sardzi, bet, Mstislav Sergejevič, ka tikai viņi mums ne- izčiepj mantas — lūkai jau nav atslēgu.

— Pietiek muļķoties, Aleksej Ivanovič.

— Tur taču ir instrumenti, drēbes… Es ar vienu, rau, šito zaldāteli saskatījos — ģīmis viņam pavisam neuzticams.

Marsietis uzmanīgi un godbijīgi klausījās šai sarunā. Loss ar zīmēm lika viņam noprast, ka ar mieru atstāt aparātu apsardzībā. Marsietis pielika pie lielās, plānās mutes svilpīti. No kuģa atbildēja ar tādu pašu spalgu svilpienu. Tad marsietis sāka izsvilpt kaut kādus sig­nālus Vidējā, visaugstākā masta virsotnē pacēlās kā mati tievu stieplīšu gali, atskanēja dzirkstēju sprēgās[3].

Marsietis norādīja Losam un Gusevam uz kuģi. Ka­reivji tuvojās, nostājās visapkārt. Gusevs paskatījās uz tiem, greizi pasmīnēja, piegāja pie aparāta izvilka no tā divus maisus ar veļu un dažādiem sīkumiem, cieši aizskrūvēja lūku un, norādīdams uz to kareivjiem, uz­sita roku uz mauzera, padraudēja ar pirkstu, nikni saviebās. Marsieši izbrīnā vēroja šīs kustības.

— Nu, Aleksej Ivanovič, vai nu mēs esam gūstekņi, vai viesi — neko nevar darīt, — sacīja Loss, iesmējās, uzmeta maisu pār plecu, un viņi devās uz kuģi.

Mastos ar stipru troksni sāka griezties vertikālās skrūves. Spārni noslīga. Iekaucās propelleri Viesi, var­būt ari gūstekņi, uzkāpa pa trauslām kāpnītēm uz kuģa.

OTRĀ PUSĒ AIZ ROBAINAJIEM KALNIEM

Kuģis lidoja ne visai augstu pār Marsu ziemeļrietumu virzienā Loss un plikgalvainais marsietis palika uz klāja. Gusevs iegāja kuģa iekšienē pie kareivjiem.

Tur gaišā salmu krāsas telpā viņš nosēdās pītā krēslā un kādu laiku raudzījās uz vārgajiem zaldāti­ņiem ar smailajiem deguniem; tie kā putni mirkšķināja rudās acis. Tad izvilka savu sirdij dārgo skārda etviju, no tās viņš septiņus gadus nebija šķīries visās frontēs, uzsita pa vāciņu — «sapipēsim, biedri» — un piedāvāja papirosus.

Marsieši izbijušies sāka kratīt galvas. Viens tomēr paņēma papirosu, aplūkoja, paoda un noglabāja balto bikšu kabatā. Bet, kad Gusevs aupipeja, kareivji vislie­lākās izbailēs atrāvās no viņa, sāka čukstēt:

— Soho tāo tāvra, šoho-om.

Vinu iesārtās, smailās sejas ar šausmām vēroja, kā «šoho» rij dūmus. Bet pamazam viņi aprada un apmie­rinājās un atkal piesēdās pie Zemes cilvēka.

Gusevs, daudz neskumdams par marsiešu valodas ne­prasmi, sāka stāstīt jaunajiem biedriem par Krieviju, par karu par revolūciju, par saviem varoņdarbiem.

— Mans uzvārds ir Gusevs. Tas cēlies no zosim M pie mums uz Zemes ir tādi vareni putni, jūs tādus savu mūžu neesat redzējuši. Sauc mani par Alekseju Ivano- viču. Es ne tikai pulku — jātnieku divīziju esmu ko­mandējis. Briesmīgs varonis, šausmīgs drausmīgs Mana taktika: rauj velns ložmetējus, zobenus no makstīm āra — «dodiet, nelieši, poziciju!» — un tikai cirst Es arī pats sacirsts, man tas nekas Mums Kara akadēmijā pat ir sevišķs kurss; «Kā cērt Aleksejs Gusevs» — vai neticat? Korpusu man piedāvāja. — Gusevs ar nagu at­bīdīja cepuri, pakasīja aiz auss. — Apnicis, nu nē, at­vainojiet. Septiņus gadus esmu karojis, kuram katram apriebsies. Bet te Mstislavs Sergejevičs mani aicina, lū­dzas: «Aleksej Ivanovič, bez jums uz Marsu nav vērts.» Re, kā tas ir.

Marsieši klausījās, brīnījās. Kāds atnesa blašķi ar brūnu muskatsmaržas šķidrumu Gusevs izvilka no maisa puspudelīti spirta, ko bija paķēris līdzi no Zemes. Mar­sieši iedzēra un sāka dudināt. Gusevs plaukšķināja vi­ņiem pa mugurām, bija varen skaļš. Tad sāka vilkt ārā no kabatām dažādus niekus — piedāvāja mainīties. Mar­sieši ar prieku deva viņam zelta lietiņas pret kabatas nazīti, zīmuļa galiņu, pret apbrīnojamām, no šautenes patronas pagatavotām šķiltavām.

Pa to laiku Loss, atbalstījies pret režģoto kuģa malu, lūkojās lejā uz grīno, kalnaino klajumu. Viņš pazina māju. kur viņi bija iegriezušies vakar Visur rēgojās tā­das pašas drupas, koku skupsnas, stiepās izžuvuši kanāli.

Norādīdams uz šo tuksnesi. Los« attēloja sejā neiz­pratni: kāpēc vesels apgabals pamests un nedzivs. Plik­galvainā marsieša izvalbītās acis pēkšņi kļuva ļaunas. Viņš deva zīmi, un kuģis pacēlās augstāk, apmeta loku un lidoja tagad pret robaino kalnu virsotnēm.

Saule uzkāpa augstu, mākoņi pazuda. Rēca pro­pelleri, pagriežoties un paceļoties čīkstēja, kustējās lo­kanie spārni, dūca vertikālās skrūves. Loss ievēroja, ka, izņemot skrūvju dūkoņu un vēja svilpšanu izgrieztajos mastos, nebija dzirdamas nekādas citas skaņas: mašīnas darbojās bez trokšņa. Nebija redzamas arī pašas mašī­nas. Tikai uz katras skrūves ass griezās apaļa kārba, lī­dzīga dinamo apvalkam, kā ari priekšējā un pakaļējā mastā sprakstēja divi elipsiski, no sidrabotas stieples darināti groziņi.

Loss jautāja marsietim priekšmetu nosaukumus un pierakstīja tos. Pēc tam izvilka atrasto grāmatu ar rasē­jumiem un lūdza norādīt ģeometrisko burtu skaņas. Mar­sietis izbrīnā raudzījās uz šo grāmatu. Atkal viņa acis kļuva saltas, smalkās lūpas nicīgi saviebās. Viņš uzma­nīgi paņēma no Losa rokām grāmatu un aizsvieda pār malu.