ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES
Raiders Hegards

ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

Raiders Hegards

Изображение к книге ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

No angļu valodas tulkojusi A. F e l d hū n e

Šo patieso, bet nepretenciozo stāstu par kādu ievērības cienīgu piedzīvojumu stāstītājs Alans Kvotermeins ar cieņu velti visiem lielajiem un mazajiem zēniem, kas to lasīs.

IEVADĪJUMAM

Tagad, kad šī grāmata ir iespiesta un drīz izies pasaulē, tās trū­kumi tiklab stilā, kā saturā mani ļoti nomāc. Runājot par pēdējo, varu piebilst vienīgi, ka grāmata nepavisam nepretendē būt mūsu pieredzētā un paveiktā precīzs izklāstījums. Man pārlieku būtu gri­bējies sīkāk pakavēties pie daudzām lietām, kas saistītas ar mūsu ceļojumu uz Kukuāņu zemi, taču es skaru tās tikai garāmejot. Sai sakarā būtu minamas manis savāktās neparastās ziņas par bruņu- krekliem, kas izglāba mūs no nāves lielajā kaujā pie Lū, tāpat arī par «klusētajiem» jeb kolosiem pie ieejas stalaktītu alā. Bez tam, ja es ļautu vaļu savām vēlmēm, es pastāstītu plašāk par atšķirī­bām, kādas vērojamas starp zulusu un kukuāņu dialektiem, tālab ka par dažām no tām, manuprāt, ir diezgan ko padomāt. Vairākas lappuses būtu vērts veltīt Kukuāņu zemes faunas un floras apska­tam. [1] un ir vēl viens ārkārtīgi interesants temats, kas grāmatā tikai šur un tur pieminēts, proti, šīs zemes bruņoto spēku lieliskā organizācija, kas, pēc manām domām, ievērojamā mērā pārspēj karaļa Cakas [2] zulusu zemē ieviesto sistēmu, jo nodrošina ātrāku karaspēka mobilizāciju un nerada nepieciešamību likt lietā pie­spiedu celibāta sistēmu. Un, beidzot, es tikai mazliet skāru ku­kuāņu sadzīves un ģimenes paražas, lai gan daža laba no tām ir visai neparasta, tāpat ari viņu metālkausēšanas un metināšanas prasmi. Pēdējā viņi sasnieguši pilnību. Labu liecību par to dod viņu «tollas» — smagie metamie naži, kuru mugura ir darināta no kal­tas dzelzs, bet skaistā tērauda asmeņi ar naža muguru sametināti ļoti prasmīgi. Taču, pēc manām domām (un tāpat domā arī sers Henrijs Kērtiss un kapteinis Guds), vislabāk būtu izlikt uz papīra stāstu vienkārši un atklāti, šos jautājumus atstājot uz priekšdie­nām, lai par tiem pastāstītu, kad tas galu galā būtu vajadzīgs. Es, bez šaubām, ar lielāko prieku sniegšu ziņas, kādas ir manā rīcībā, ikkatram, kas vien par tām interesētos.

Tagad nu man atliek vienīgi atvainoties par neizkopto stilu. Sev par attaisnojumu varu tikai teikt, ka vairāk esmu radis rīkoties ar šauteni nekā ar spalvu, un tālab nevaru pretendēt uz tādiem lite­rāriem lidojumiem un tādu stila krāšņumu, kāds sastopams romā­nos, ko reizumis mīlu palasīt. Droši vien šādi lidojumi un stila krāšņums ir vēlami, un man žēl, ka nespēju lasītājiem tādus sniegt; taču, no otras puses, es nekā nevaru darīt, ja domāju, ka viss vien­kāršais ir visizteiksmīgākais un grāmatas ir vieglāk saprotamas, ja tās rakstītas vienkāršā valodā, lai gan varbūt man nav tiesību izteikt savus uzskatus šādā jautājumā.

«Ass šķēps nav jāspodrina,» saka kukuāņu paruna, un pēc šī paša principa es uzdrošinos cerēt, ka patiess stāsts, lai cik neti­cams tas arī liktos, neprasās pēc izdaiļošanas ar skaistiem vārdiem.

Alans Kvotermeins

Изображение к книге ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

1nodala
ES SATIEKU SERU HENRIJU KĒRTISU

Liekas dīvaini, ka es savā vecumā — pēdējā dzimšanas dienā man palika piecdesmit pieci — esmu ķēries pie spalvas, lai uz­rakstītu kādu stāstu. Interesanti, kāds tas izskatīsies, kad būšu to pabeidzis, ja es vispār nonākšu galā.

Savā dzīvē, kas man iznākusi visai gara, tālab ka savas patstā­vīgās gaitas es iesāku tik jauns, esmu daudz ko darījis. Tai ve­cumā, kad citi zēni deldē skolas solu, es jau pelnīju dzīvei nepie­ciešamo kā tirgotājs vecajā kolonijā.* Esmu bijis tirgotājs, med­nieks, karakalps, esmu pat strādājis raktuvēs. Un tomēr pagājuši

tikai astoņi mēneši, kopš iedzīvojos naudā. Tā ir liela nauda, kas man tagad pieder, — vēl īsti nezinu, cik daudz — taču nedomāju, ka šīs naudas dēj es būtu ar mieru vēlreiz pārdzīvot pēdējos piec­padsmit vai sešpadsmit mēnešus; nē, pat tad ne, ja zinātu, ka no visām likstām galu galā iznākšu sveiks un vesels un vēl ar tādu naudu. Esmu lēnas dabas; vardarbība man netīk, un piedzīvojumi man ir galīgi apnikuši. Tīri vai jābrīnās, kāpēc gan sāku rakstīt šo grāmatu: tas nepavisam nav manā garā. Neesmu no izglītota­jiem, lai gan ļoti mīlu Veco derību* un tāpat ari «Ingoldzbija leģendas [3] . Pamēģināšu izklāstīt iemeslusj kas mani pamudi­nāja rakstīt, lai redzētu, vai man tādi maz ir.

Pirmais iemesls: mani to lūdza darīt sers Henrijs Kērtiss un kapteinis Guds.

Otrais iemesls: tāpēc ka tagad esmu apmeties Dērbanā un sāpes kreisajā kājā mani pagalam nomoka. Šīs sāpes liek sevi manīt kopš tās reizes, kad nolādētais lauva iecirta man kājā savus zo­bus; šobrīd ir pavisam ļauni un es kliboju vairāk nekā citkārt. Acīmredzot lauvas zobos jābūt kādai indei, jo, kā gan citādi tas nākas, ka jūsu brūces, kas ir aizvilkušās, atkal atveras un pa­rasti — ievērojiet! — ik gadus vienā un tai pašā laikā sākas jūsu mocības? Vai nav skumīgi, ja kādam, kas savā mūžā nošāvis seš­desmit piecus lauvas, kā to esmu darījis es, sešdesmit sestais sa­košļā kāju kā kumšķi tabakas. Tas izjauc lietu ierasto gaitu, un, tā kā bez visa cita es esmu cilvēks, kas mīl kārtību, man tas netīk. Tas tā, starp citu.

Trešais iemesls: tāpēc ka gribu, lai mans dēls Harijs, kas paš­laik strādā Londonas slimnīcā, kur apgūst dziednieka māku, lasī­dams šo stāstu, mazliet izklaidētos un kaut vai uz kādu nedēļu tiktu pasargāts no iespējamām aušībām. Darbam slimnīcā dažkārt jābūt garlaicīgam un diezgan neinteresantam, jo pat mirušu ķer­meņu uzšķēršana reizēm var būt līdz kaklam. Un, tā kā šis stāsts, lai kāds arī tas iznāktu, garlaicīgs būt gan neliekas, tad uz kadu dienu vai divām, kamēr mans dēls to lasīs, stāsts var ienest mazliet dzī­vības viņa darīšanās.

Beidzot, ceturtais iemesls: tāpēc ka taisos pastāstīt visneparas­tāko stāstu, kādu vien zinu. Tas var likties dīvaini, it īpaši ievē­rojot to, ka tanī nav nevienas sievietes, ja neskaita Fulatu. Pag, tomēr! Ir vēl Gegūla, ja vien viņa bija sieviete un nevis satans.

Bet Gegūlai bija vismaz simt gadu, tātad viņa nebija precību ga­dos, un tāpēc es viņu neskaitu. Katrā ziņā droši varu teikt, ka visā stāstā nav neviena sievišķa. Taču vai nebūtu labāk, ja es jūg­tos savos ratos. Augsne te ir smaga, un es jūtos kā līdz pašai asij iestidzis muklājā. Spēcīgs pajūgs galu galā tiks cauri, ja vien vērši nebūs pārāk vārgi. Ar nožēlojamiem vēršiem nekā neizdarīsi. Ta­gad sākšu.

Es, Alens Ķvotermeins no Dērbanas Natalas [4] provincē, džentl­menis, nododu zvērestu un saku — tā es iesāku savu liecību mier­tiesā sakarā ar nabaga Kivas un Vējaputna bēdīgo galu; taču nez kāpēc tas man neliekas īstais veids, kā būtu jāiesāk grāmata. Un bez tam, vai maz esmu džentlmenis? Kas tad ir džentlmenis? Man nav īsti skaidrs. Dzīvē man iznākušas darīšanas ar melnādaina­jiem, nē, izsvītrošu vārdu «melnādainajiem», jo es to nemīlu. Es pazinu iezemiešus, kuri bija džentlmeņi, un tā teiksi ari tu, Harij, pirms būsi līdz galam izlasījis šo stāstu, un es pazinu arī baltos cilvēkus, kam bija milzums naudas un kas tikko bija atbraukuši no dzimtenes, bet kas tādi nebija. Vismaz es esmu dzimis džentl­menis, lai arī dzīvē nekas vairāk neesmu bijis kā vien nabaga ce­ļojošs tirgotājs un mednieks. Nezinu, vai esmu palicis džentlmenis, par to jāspriež tev. Debess vien zina, ka mēģināju tāds būt.

Savā mūžā esmu nogalinājis dažu labu cilvēku, taču nekad ne­esmu nokāvis bez iemesla (neesmu aptraipījis savas rokas ar ne­vainīgām asinīm), bet gan tikai aizstāvoties. Visuvarenais dāvā­jis mums dzīvību, un, manuprāt, viņš grib, lai mēs to aizstāvam; es, mazākais, allaž esmu tā rīkojies un ceru, ka tad, kad mana stunda sitīs, man tas netiks pieminēts. Un tā, lūk, šai cietsirdīgajā un ļaunajā pasaulē tādam rimtam cilvēkam, kāds biju es, vajadzēja piedalīties daudzos asiņainos slaktiņos. Nezinu, vai pareizi spriežu par to, bet es nekad netiku zadzis, lai gan reiz ar viltu izmānīju kādam kaferam [5] ganāmpulku. Viņš pret mani bija izrīkojies ze­miski, un es velti kopš tā laika-jūtu sirdsapziņas pārmetumus.

Un tā nu apmēram pirms astoņpadsmit mēnešiem es pirmoreiz sastapos ar seru Henriju Kērtisu un kapteini Gudu, un tas notika šādā kārtā. Biju devies ziloņu medībās netālu no Bamangvato [6] , bet man nekādi neveicās. Viss gāja šķērsām vien, un kroni visam uzlika tas, ka vēl saķēru ļoti stipru drudzi. Tikko biju kaut cik atkopies, devos uz Dimantu laukiem, pārdevu visu ziloņkaulu, cik vien man bija, līdz ar ratiem un vēršiem, atlaidu savus medniekus un sēdos pasta ratos, kas brauca uz Keiptaunu. Nedēju nodzīvojis tur un atskārtis, ka viesnīcā mani pamatīgi apšmauc, kā arī ap­skatījis visu, kas pilsētā bija ievērības cienīgs, ieskaitot botāniskos dārzus, kuri, manuprāt, valstij dod lielu labumu, un jauno parla­mentu, kas turpretī nedod itin nekādu, es nolēmu atgriezties Natalā ar kuģi «Dunkeld», kas tobrīd atradās dokā, gaidīdams pienākam no Anglijas tvaikoni «Edinburgh Castle». Samaksājis par koju, uzkāpu uz kuģa. Sai pašā pēcpusdienā pārsēdās arī pasažieri no «Edinburgh Castle», kuri gribēja braukt uz Natalu. Pacēlām en­kuru un devāmies jūrā.

Starp pasažieriem, kas uzkāpa uz kuģa, manu uzmanību saistīja divi. Viens no viņiem, ap trīsdesmitiem, bija vislielākā auguma vīrs, kādu man jebkad nācies redzēt, spēcīgām, garām rokām. Viņam bija dzelteni mati, kupla dzeltena bārda, pareizi sejas vaibsti un dziļi iegrimušas lielas, pelēkas acis. Mūždien nebiju re­dzējis glītāka cilvēka, un nez kāpēc man likās, ka tā vajadzēja iz­skatīties senajiem dāņiem. Tas gan nebūt nenozīmē, ka es daudz ko zinu par tiem; pazinu gan vienu mūsdienīgu dāni, kurš mani aptīrīja par desmit mārciņām. Bet man iekrita prātā, ka reiz es tiku redzējis gleznu, kurā bija attēloti šādi spēkavīri, pēc manām domām, ļoti līdzīgi baltiem zulusiem. Viņi tukšoja no raga darinā­tus kausus, un garie mati viņiem krita pār muguru. Vērojot šo cil­vēku stāvam pie trapa, es nodomāju, ka vajadzētu viņam mazliet ataudzēt matus, uzvilkt uz varenajiem pleciem tērauda bruņu- kreklu, satvert rokās lielo kaujas cirvi un no raga darinātu kausu, un viņš droši varētu noderēt par modeli šai gleznai. Starp citu, dīvaini, kā izcelšanās liek sevi manīt; vēlāk man nāca zināms, ka sera Henrija Kērtisa — tāds bija šā lielā vīra vārds — dzīslās pa­tiešām ritēja dāņu asinis. Viņš man ļoti atgādināja vēl kādu, taču, ko īsti, tobrīd nevarēju atminēt.

Otrs, kas stāvēja, sarunādamies ar seru Henriju, neliela auguma padrukns tumšmatis, bija pavisam cita kaluma vīrs. Man likās, ka tas ir jūras virsnieks. Nezinu, kālab tas ir tā, — bet jūras virs­nieku uzreiz var pazīt. Man iznāca ar viņiem kopā doties medībās, un jāsaka, ka viņi vienādiņ izrādījās neparasti drošsirdīgi un patī­kami cilvēki, kādus reti gadās sastapt, lai gan tie paraduši stipri lamāties.

Pāris lappuses iepriekš es jau tiku jautājis: kas ir džentlmenis? Tagad uz šo jautājumu atbildēšu: tas ir britu karaliskās flotes virsnieks, lai gan, bez šaubām, arī viņu vidū reizēm atgadās pa melnai avij. Es iedomājos, ka nekas cits, kā milzīgie jūras plašumi un svaigie vēji, kas nes dieva elpu, nomazgā viņu sirdis un izpūš visu nejauko no dvēseles, padarot viņus par tādiem, kādiem jābūt cilvēkiem.

Bet nu atpakaļ pie stāsta. Izrādījās, ka man atkal bija taisnība. Sis cilvēks patiesi bija jūras virsnieks, trīsdesmit vienu gadu vecs leitnants. Septiņpadsmit gadus nokalpojis Viņas Majestātes flotē, viņš tika atbrīvots no dienesta trešā ranga kapteiņa necilajā pa­kāpē, jo nebija iespējams, ka viņš varētu tikt paaugstināts. Lūk, kas sagaida cilvēkus, kas kalpo karalienei*. Pašā spēku briedumā, kad viņi sāk patiesi saprast savu darbu, viņus izmet aukstā, nemī­līgā pasaulē bez eksistences līdzekļiem. Iespējams, ka viņi arī sa­mierinās ar to, bet es tomēr dodu priekšroku pelnīt dienišķo maizi medījot. Naudas tāpat ir maz, toties dunku jāsaņem mazāk. Viņa godavārds — sameklēju to pasažieru sarakstā — bija Guds, kap­teinis Džons Guds. Tas bija plecīgs vidēja auguma tumšmatis, spēcīgs un diezgan savdabīga izskata vīrs. Viņš bija ģērbies ap­brīnojami kārtīgi, noskuvies ārkārtīgi rūpīgi un labajā acī allaž nēsāja monokli. Šķita, ka monoklis viņa acī ir ieaudzis, jo viņš nēsāja to bez auklas un izņēma no acs, tikai lai noslaucītu. Sākumā domāju, ka viņš mēdz paturēt monokli acī arī guļot, taču, kā vēlāk uzzināju, biju kļūdījies. Ejot pie miera, viņš monokli kopā ar sa­viem liekajiem zobiem ielika bikšu kabatā. Zobu viņam bija divi lieliski komplekti, un, tā kā manējie nebija no labākajiem, tad es bieži tiku grēkojis pret desmito bausli**. Bet es aizsteidzos notiku­miem priekšā.

Neilgi pēc tam, kad bijām pacēluši enkuru, iestājās vakars, at­nesdams līdz ļoti nejauku laiku. No krasta sāka pūst ass vējš, no­laidās riebīga bieza migla un drīz vien nodzina visus no klāja. Tā kā mūsu tvaikonis bija plakandibena kuģis un veda nelielu kravu, to stipri šūpoja. Gandrīz vai likās, ka mēs teju teju apvelsimies, taču tas nenotika. Staigāt pa klāju nebija iespējams. Es stāvēju pie mašīntelpas, kur bija silts, un vēroju svārstu, kas karājās man iepretim. Svārsta šūpošanās uz priekšu un atpakaļ iezīmēja leņķi, kādu ieņēma viļņu svaidītais kuģis.

— Svārsts nerāda pareizi! Nav kā nākas noregulēts! — man līdzās atskanēja paīgna balss.

Palūkojies atpakaļ, ieraudzīju juras virsnieku, kas jau agrāk, kad pasažieri kāpa uz kuģa, bija saistījis manu uzmanību.

— Tiešām? Kālab jūs tā domājat?

— Domāju? Nekā es nedomāju. Kā tad, — viņš turpināja, kad mūsu kuģis pēc kārtējās sānsveres atkal bija atguvis līdzsvaru,

— ja kuģis tiešām nosvērtos līdz grādam, kādu rāda šis verķis, mēs jau būtu apgāzušies otrādi. Bet tas tieši izskatās pēc tirdznie­cības flotes kapteiņiem. Viņi allaž ir sasodīti pavirši.